Pirms viņa dosies tuksnesī

Saruna ar cilvēku, ar kuru šķietami izsmeltas visas tēmas, var būt bez­galīgi interesanta, jo mēs paši mai­nāmies katru dienu un arī otrs mainās katru dienu. Pasaule mai­nās katru dienu. Mēs katrā sarunā nemanāmi iepazīstamies no jau­na. Es ar Lauru esmu runājis kā students ar stu­denti. Kā students ar jauno režisori. Kā jaunais aktieris ar daudzsološu režisori. Kā aktieris ar vie­nu no vadošajām Latvijas režisorēm, kā drama­turgs ar pieredzējušu režisori. Un nu runāšu kā intervētājs, kurš vēlas iepazīt mākslinieci.

Artūrs Dīcis. Mani sauc Artūrs.

Laura Groza. Tevi sauc Artūrs, un mēs katru dienu tiekamies, bet paskatīsimies uz mūsu sa­runu no cita aspekta.

Artūrs. Pirmais jautājums – padomā un atce­ries savu pirmo izrādi un jaunāko izrādi. Kas ir pa vidu starp šīm divām izrādēm?

Laura. Es ļoti labi atceros pirmo, arī otro. To, kas bijis pa vidu, atceros mazāk spilgti… Un jau­nāko, protams, arī ļoti spilgti. Ir bijuši dažādi labi periodi. Kā nozīmīgu pieredzi atceros iestudēju­mus Latvijas Nacionālajā operā. Daudz ir izda­rīts. Pa vidu ir arī tumšāki plankumi tā iemesla dēļ, ka esmu gājusi cauri noteiktai transformāci­jai. Tad, kad izrāde iekrīt šādā posmā, kas nav produktīvs, tā izdziest no operatīvās atmiņas. Ir izrādes, par kurām atminos, tikai skatoties CV. Es apzināti praktizēju nepatīkamā dzēšanu ārā no operatīvās atmiņas. Man nevajag, lai tas sēž ma­nī un rādās sapņos. Pieņemsim, esmu nodzīvo­jusi dienu un man ir kāda negatīvā pieredze. Ja es to neizdzēsīšu, man rādīsies murgi, kuros mani kāds vajā vai es kaut kur krītu, vai kāds man kaut ko pieprasa un es nespēju atbildēt. Pirms miega «izdzēšu» visu, kas man nepatīk, līdz ar to es bie­ži neatminos lietas objektīvi.

Artūrs. Tu pirms gulētiešanas domā par visu, kas tajā dienā bijis negatīvs?

Laura. Kā superjūtīgs cilvēks pirms gulētieša­nas mēģinu aizslēgt aizgājušo dienu ciet un no rīta vērt vaļā jaunu dienu. Var izklausīties dīvaini, bet es naktī nevaru atpūsties, ja neesmu «aizslē­gusi» dienu, kurā bijis kaut kas negatīvs, jo tad rādās murgi. Es pamostos nogurusi, un tas ir drausmīgi nogurdinoši.

Artūrs. Tas var būt arī kas tāds, kas citam lie­kas sīkums?

Laura. Nav tā, ka sēžu uz paklāja un meditē­ju, es vienkārši aizsviežu prom lieko un palieku ar visu, kas bijis vērtīgs un pozitīvs. Man ir būtiski pirms gulētiešanas neklausīties, piemēram, pod­kāstus, kas ir satraucoši. Kāpēc to visu stāstu tik gari – tāpēc, ka mana dzīve nav atraujama no ma­nas daiļrades. Tāpēc arī par izrādēm, kas iekritu­šas posmā, kurā nesekmējās tik labi, neko daudz neatceros. Iespējams, nebija labs iestudējuma process vai tajā bija vairāki konflikti. To visu esmu izgriezusi. Bet starp pirmo un jaunāko izrādi ir arī tādas virsotnes! Pats sākums bija ļoti intensīvs un foršs, tad bija klusāks periods, tad bija virsotne ar Piafu, M. Butterfly, Frankenšteinu, Salemas raga­nām – tas posms bija diezgan garš. Šis posms Če­hova teātrī ar divām iestudētām izrādēm man ir ļoti programmatisks. Laikam pirmoreiz tiešām domāju tik programmatiski, jo ar trešo izrādi, kas taps Liepājas teātrī, es pabeigšu tēmu par 20. gad­simta smagākajām lappusēm. Šie trīs stāsti būs par mīlestību. Divus tu zini ļoti labi – Ligita nebū­tu izdzīvojusi Sibīrijā, ja viņa ar bezgalīgu bezno­sacījumu mīlestību nebūtu mīlējusi savu mam­mu, pasauli un dzīvi. «Skatuve» Ugunī arī ir par mīlestību, par spīti tam, ka trupa tiek nogalināta un Marija Leiko aiziet nāvē – viņa aiziet, sadegot mīlestībā, nevis naidā. Trešais stāsts būs par Anni Franku, kas arī mira mīlestībā.

Artūrs. Viena tēma – par mīlestību.

Laura. Šo izrāžu mēģinājumos raudāju kā nekad iepriekš dzīvē. Vispār režisoram raudāt mēģinājumos ir bezgaumīgi, bet, veidojot Ar bal­les kurpēm Sibīrijas sniegos, ir jāieiet tajā cilvēkā. Un ieiešana tevi plēš uz pusēm. Asaras vienkārši tecēja.