Bokačo, Antiņš un gumijas sievietes

Kad beidzot esmu pievērsusies šim rakstam, ir jau skaidrs, ka mazās formas izrādēs un teātra notikumos vismaz vasaras periodā satikties varēsim. Un man par to prieks. Ne tādēļ, ka virtuālie un digitālie eksperimenti man nepatiktu, bet jāatzīst – esmu noilgojusies pēc ķermeņiem. Un pēc tā, ka teātrī sadusmo klepotāji un ierasti čaukstošie konfekšu papīriņi, nevis interneta pieslēguma veidotā nekontrolējamā dramaturģija. Domāju, ka šajā kontekstā būtu tikai godīgi atzīt sevi par introvertu un atzīmēt, ka šis pavasaris man nav sagādājis nekādus ārkārtējus pārdzīvojumus vai drastiskas pārmaiņas ikdienā. Bet alerģija (vai vienkārši pārslodze) pret ekrāniem un runājošajām galvām jau sāk izrādīt savus simptomus. 

Man, kura 20. gadsimtā pavadījusi vien apaļu piecgadi, personīgais dators ir kā atsevišķa istaba mājā. Vai varbūt pat atsevišķa piebūve ar vairākām istabām. Tāpēc šķiet nedaudz savādi, ka šajā piebūvē ir jāspēj atrast vietu arī teātrim un tā modifikācijām. Šī privātā piebūve it kā jau tāpat ir daudzfunkcionāla – ir vieta darbam, ir vieta studijām, ir vieta rakstiem, tāpat atrodas arī plašāki un šaurāki nostūri seriāliem, kino, pornogrāfijai, mūzikai, sociālajai dzīvei, recepšu sarakstiem, internetveikaliem, sadzīviskiem padomiem telpaugu un kaķu audzināšanā utt., u. tml. Gluži tāpat kā realitātē, tikai nedaudz kompaktākā iepakojumā. Tāpēc īsti nevar saprast, kāpēc teātris neļaujas iedzīvoties un  nespēj atrast savu apmešanās vietu šajā noliktavā. Vismaz vienu iemeslu zinu droši – ja savu maizes darbu neveiktu no 9.00 līdz 18.00 pie datora ekrāna, atlikušajā diennakts laikā uz to lūkotos citādi. Bet domāju, ka ir vēl kāds iemesls. Neskatoties uz to, ka dators sen vairs netiek izmantots tikai kāršu spēlītēm un kaķu video, tomēr nepamet sajūta, ka tas, ko vēroju no šā ekrāna, nav nopietni uztverams. Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir ārkārtīgi ikdienišķs rīks, ko atveru jau 7.00, bet aizveru ap 23.00; otrkārt, tas vairs nepieprasa precizitāti – gandrīz visu ir iespēja noskatīties vēlreiz vai vēlāk, vai atkal. Un, ja tādas iespējas nav, tas arī nekas, jo gan jau būs kaut kas cits. Treškārt, datora ekrāns man jau sen ir kļuvis par fona troksni citiem darbiem un nedarbiem. Gandrīz visu cauru gadu kaut kur fonā es it kā kaut ko skatos, lai gan patiesībā nodarbojos ar ko pavisam citu. Biežs skats manās mājās – uz galda dators izdveš skaņas, pretī es, pacēlusi kājas gaisā, bet rokā man – mazāks ekrāns un raksturīgā īkšķa deja uz augšu, uz leju, pa labi, pa kreisi. Un tagad teātrim pēkšņi jākonkurē ar šo gadu gaitā nostiprinājušos pieradumu.

Pirmais mēģinājums ielaist teātri savās mājās – Mārtiņa Eihes Taņas dzimšanas dienas interneta versija. Tā kā diemžēl neesmu šo izrādi pieredzējusi dzīvajā variantā, nespēju spriest par veiksmēm un neveiksmēm, ko piedzīvojusi radošā grupa šajā pārorganizēšanās procesā. Tomēr dzīvību un īstenības ilūziju izrāde rada. Nelielas pauzes iestājas tik brīžos, kad tiek uzrunāts kāds no Taņas dzimšanas dienas viesiem vai nomainīta jubilāre. Bet izrādes karstumā ķīviņš kļūst tik skaļš un dramatizēts, ka man rokās parādās telefons. Var jau būt, ka ir muļķīgi uzsvērt to, ka man nav pacietības, un nespēju izrādīt cieņu māksliniekiem, bet esmu šajā laikā pamanījusi, ka telefons kļuvis par sava veida radaru. Mani aizraujc telefons guļ kaut kur netālu, man ir garlaicīgi – telefons rokā. Varbūt tā ir tāda digitālās mākslas problēma. Ir gandrīz neiespējami noturēt skatītāja uzmanību. Jo jākonkurē ne tikai ar katra domām un emocijām, bet arī ar ikdienas reālijām. Nešaubos, ka ir cilvēki, kuri spēj arī mākslai caur datora ekrānu atvēlēt nedalītu laiku un uzmanību, bet man nesanāk. Šis tiešsaistes pārnesums ir gandrīz vienīgā Ģertrūdes ielas teātra aktivitāte marta – jūnija periodā. Vēl tikai Dejas dienas rītā norisinājās Facebook tiešraides vingrošana/dejošana kopā ar  horeogrāfi Janu Jacuku. Visādi citādi – Ģertrūdes ielas teātris gaida.