Šaubos, tātad domāju

Šajā numurā mēs izsaucam uguni uz sevi. Izvēloties par numura tēmu kritikas dažādos ceļus, negaidīju, ka tik daudziem cilvēkiem būs interesanti un nepieciešami par to runāt un ka nāksies uzklausīt par sevi (par mums, par profesiju) tik daudz atklātu un neglaimojošu viedokļu. Tā ir īsta apšaude. Bet arī kritiķiem un teorētiķiem ir savi droši «ierakumi». Lasītājiem būs jāsaņemas un jānāk līdzi, jo daudzi ar kritiku un, plašākā nozīmē, ar teoriju saistīti jautājumi ir krietni sarežģīti jau tāpat, bet mūsu laiks tos vēl vairāk samežģījis.

Tīrās sagadīšanās pēc nedēļu pirms žurnāla pabeigšanas ar Ievu Struku pārstāvējām Latviju Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas IACT/AITC 28. kongresā Belgradā. Divas dienas klausoties kolēģu uzstāšanos konferencē Jaunais un mūsdienu pasaule, pārsteidza, cik līdzīgas ir izjūtas šīs dīvainās profesijas pārstāvjiem visur pasaulē: vai tā būtu Francija ar savu seno un ekselento skatuves kultūru, Nigērija, kur teātris vēl tikai top un meklē savu patību, tehnoloģiski attīstītā Japāna. «Es nāku no vientuļas salas,» tā savu uzstāšanos, kongresu atklājot, sāka IACT prezidente Margareta Sērensena no Zviedrijas. «Kritiķus neviens nemīl, tāpēc ir labi apvienoties pašaizsardzības organizācijā,» jokoja Asociācijas goda prezidents Žoržs Banū no Francijas, bet vispār viņš bija ļoti nopietns. Jautājumu bija krietni daudz – vai un kādi mēs esam vajadzīgi; vai pieredze nepadara mūs vienkārši par «sliktiem skatītājiem»; kā saprast, kurā brīdī jāpaiet malā, jo neparasto jau uztver nevis kā kaut ko jaunu, bet uzskati par nepareizu; vai iespējams orientēties vienlaicīgajos un globālajos procesos; vai mūsdienu pasaulē, kad teātrim aiz muguras ir divarpus tūkstošgades (Eiropā! Par Austrumiem nerunāsim), vispār vēl iespējams kaut kas jauns un nebijis? Tieši uz pēdējo jautājumu man nācās atbildēt sesijā pēc savas uzstāšanās. Man ir mazā un lielā atbilde. Mazā: jā, ir, jo katra paaudze vienalga no jauna pārvērtēs iepriekšējo pieredzi, un tas notiks savā veidā. Lielā: man ir sajūta, ka mēs tuvojamies kaut kāda ļoti nozīmīga estētiska un, iespējams, arī ētiska etapa noslēgumam, stāvam uz sliekšņa pirms kaut kā jauna – tam vēl nav ne definīcijas, ne vārda, jo kritiķi un teorētiķi lielākoties nodarbojas ar to, kas jau ir, mākslinieki – ar to, kas rodas. (Paldies, Mārtiņ Meier, par šo domu! Noderēja.) Bet vispār – mūsu profesijā daudz svarīgāk ir uzdot jautājumus, nekā sniegt atbildes.

Būtiskais mūsu profesijā ir ieraudzīt un nenobīties no tā, kas nav redzēts, aprobēts, saprasts, savā pamatīgajā kritikas analīzē raksta Pēterburgas profesors Nikolajs Pesočinskis. Un apzināties, ka neviens redzējums nav vienīgais pareizais un objektīvais.

Šaubas – tās ir vējš, kas pūš mūsu burās un dzen uz priekšu. Neatradās tādi dzejnieka vārdi, bija jāraksta pašai. 

P. S. Šoreiz materiālu diskusijā par kritiku bija tik daudz, ka labu tiesu vajadzēja saīsināt. Rakstu pilnās versijas būs pieejamas portālā kroders.lv