Edīte Tišheizere. «Nezināju, ka telpu iekārtojusi māksliniece, bet sapratu, ka tā ikreiz ir īpaši piemeklēta. Jo, piemēram, Mārtiņa Meiera varonim bija svarīgi, ka viņš var aiziet prom.» Ivans Viripajevs. Irānas konference. Režisors Elmārs Seņkovs
Edīte Tišheizere. «Nezināju, ka telpu iekārtojusi māksliniece, bet sapratu, ka tā ikreiz ir īpaši piemeklēta. Jo, piemēram, Mārtiņa Meiera varonim bija svarīgi, ka viņš var aiziet prom.» Ivans Viripajevs. Irānas konference. Režisors Elmārs Seņkovs

Gaisma ir iekšpusē

Saruna par ekrāna specifiku un ne tikai par to. Ar Artūru Skrastiņu, Orestu Silabriedi un Armandu Zvirbuli sarunājas Edīte Tišheizere

Gandrīz trīs mēnešus daudzu teātra profesionāļu ikdienas rituāls bijis ieslēgt datoru, atvērt kāda pasaules teātra mājaslapu, lai beidzot ieraudzītu slavenas izrādes arhīva ierakstu vai mēģinātu gūt klātbūtnes sajūtu, vērojot, kā tiešraidē aktieri savukārt cenšas ignorēt to, ka spēlē tukšai zālei un kamerām. Šī jaunā dzīves reālija radījusi milzum daudz jautājumu, kuri iepriekš varbūt bija svarīgi nelielam speciālistu lokam, bet tagad, situācijā bez izvēles, par to jādomā gandrīz visiem, kas atrodas abpus ekrāna. Kas ir ieraksts – «konservs» vai interpretācija? Vai ekrāna pastarpinājums un ieraksta režisora skatiens palīdz vai nivelē izrādes iedarbību? Kas ir klātbūtne un vai tās izpratne nav mainījusies pandēmijas noslēgtībā? Galu galā, kas vispār ir ekrāns šajā laikmetā – tehnisks konservēšanas līdzeklis vai jauna radoša iespēja? Uzaicināju šos jautājumus apspriest režisoru, daudzu izrāžu ierakstu radītāju Armandu Zvirbuli, muzikologu Orestu Silabriedi un Dailes teātra aktieri Artūru Skrastiņu. Tomēr saruna neglābjami rāvās ārā no ekrāna specifikas rāmjiem. 

Tā vienalga nekad nebūs filma, un droši vien ļoti reti – līdzvērtīga izrāde

Edīte. Armand, cik liela nozīme ir montāžai, kad taisa izrādes ierakstu?

Armands. Ieraksts ir montāža.

Artūrs. Kā izrādes ierakstīja agrāk un kā tagad, kad pieslēdzies Teterevu fonds, tās ir divas dažādas lietas. Piemēram, mūsu Šveika ierakstā nedabū neko no tā humora, šarma, ironijas, naivuma, kas tajā izrādē bija. Labākajā gadījumā trīs kameras, izrādi iepriekš neviens nav skatījies. Tagad tas notiek ar vismaz 11 kamerām lielajā un 8–9 mazajā zālē. 

Edīte. Vai ir mainījusies, ja tā varētu teikt, ieraksta filozofija – ko tu gribi parādīt? Armand, Vai tu interpretē izrādi, kad to raksti?

Armands. Ja tā ir tiešraide, tie ir vieni noteikumi, ierakstam – pavisam citi. Tiešraidē es daru to, ko varu pagūt, čakarējot ne vien savus, bet reizēm arī skatītāja nervus. Pavisam kas cits – ko es varu izdarīt ar 12 kameru safilmētu materiālu, mēnesi domājot un manipulējot ar to. Es sēžu un uztaisu konfektīti – protams, to iespēju robežās, ko dod fiksējums izrādes laikā no standarta pozīcijām. Tā vienalga nekad nebūs filma, un droši vien ļoti reti – līdzvērtīga izrāde.

Artūrs. Nav runa par konfektīti, bet par to, ka režisors montējot vada manu, skatītāja uzmanību. Viņš liek man skatīties to, kas viņaprāt ir būtisks. Piemēram – mūsu Oņeginā ir viesību aina, kad Puškins, Oņegins un Ļenskis pirmoreiz atnāk pie māsām Larinām. Un režisors Armands Zvirbulis var izvēlēties, vai ielikt plānu, kur Olga skatās uz Tatjanu, kura pirmoreiz ierauga Oņeginu, vai ne. Principā tā nav būtiska lieta. Ja viņš neieliek šo plānu, skatītājs neko nezaudē. Ja ieliek – es redzu, kā Olga novērtē: bāc! Taņa met acis uz šito pretekli! Ka tik tur kaut kas nesanāk! Tad skatītājam ir daudz interesantāk sekot Olgas līnijai. Režisors tajā brīdī ir dievs. Tur sākas profesionalitāte, gaume un ieinteresētība.

Edīte. Vai tad varētu teikt – tas skanēs pilnīgi vājprātīgi – ka televīzijas ieraksts ir smalkāks par «vidējā skatītāja» no zāles redzēto izrādi?

Armands. Ir dažādas vietas, ir dažādi skatītāji. No zāles reizēm pamana tādas lietas! Tur ir cita uzmanība, cita pielāgošanās telpai. Montējot režisors var dzīvot savā pasaulē, bet tiešraidē ir ļoti daudz citu vienlaicīgu faktoru, tur piedalās kaut kādi spēki, kas vada to, kurš spiež podziņas.

Artūrs. Bet tu taču zini, kas sekos – tā jau nav hokeja spēle. Televīzijas ieraksta režijā tev ir vienlaicīgi jāizstāsta izrādes režisora stāsts un tas, kā tu to redzi. Un tur ir tā smalkā lieta, ka tev ir precīzi jāatklāj viņa redzējums, bet tu tikpat uzliec savus subjektīvus akcentus.

Armands. Es gribētu kādreiz ar kādu izrādes režisoru parunāt, ko viņš saskata nofilmētā izrādē.

Artūrs. Tev nekad nav izrādes režisors sēdējis blakus? Tad viņš tev totāli diktētu savu skatījumu un tu pārvērstos par robotu.

Armands. Varu teikt tikai paldies tiem režisoriem, kas ir sēdējuši klāt mēģinājumu laikā, nepārkāpdami manas kompetences robežu. Bet nezinu, ko viņš domā pēc tam, skatoties uz ekrānu, vai tā ir izrāde, ko viņš ir iestudējis. 

Žurnāli