Jaunā mūzikas teātra pumpuri

Pirmo reizi doties uz Minheni ir patīkami satraucošs notikums. Man tam bija pat divi iemesli. Pirmais – daudzās un bagātās Minhenes mākslas kolekcijas, kuru ekspozīcijās kā labus draugus var satikt savu iemīļotāko mākslinieku darbus. Vecajā Pinakotēkā (Alte Pinakothek) skatāms Brēgela Jona, kurš sabijies kāpj laukā no krupim līdzīga, acis pārbolījuša jūras briesmoņa mutes, un suņuks, kas grauž stilba kaulu piekalnītē netālu no Golgātas kalnā krustā sistā Jēzus, un pārpilnības zeme, kur vīrelis izēdies cauri īstam putras kalnam. Džoto kādas gleznas ēnainajā malā, prom no mirdzošiem svētajiem attēlo satupušus grūtsirdīgus velnus. Dīrers narcistiskā izšķērdībā gleznojis savu pašportretu ar zelta lokām, vizuāli mērojoties ar jebkura ķēniņa ģīmetni. Renesanses autoru darbos netrūkst gluži teatrālu sadursmju un paradoksu. Savukārt Brandhorsta muzejā (Brandhorst Museum) aplūkojama Saja Tvomblija (Cy Twombly) darbu plaša kolekcija – gan viņa noslēpumainās, arhitektoniskās skulptūras, gan milzu audekli ar degošiem kara kuģiem Vidusjūrā, seno laiku motīviem sasaucoties ar mūsdienām, gan gaisīgas brīvības pilnie darbi no pagājušā gadsimta 50. un 60. gadiem, kad viņš (arī viņš – starp daudziem citiem pēckara amerikāņu avangardistiem) ir mācījies Blekmountinas koledžā.

Otrs aizrautīgo gaidu iemesls ir Minhenes biennāle, brauciena oficiālais iemesls. Studējot mūzikas teātra jomā, notiek pamatīga iedziļināšanās estētiskos, politiskos un dažādos citos opermākslas aspektos no vēlīnās renesanses līdz modernisma ziedu laikiem starpkaru Eiropā. Taču, kā nereti nākas novērot mākslu izglītībā, sarunas par parādībām pēc II Pasaules kara ir diezgan virspusējas, savukārt nopietna iedziļināšanās mūsdienu vadošo mākslinieku darbos nenotiek gandrīz nemaz. Tādēļ jaunā mūzikas teātra biennāle ir kairinošs apsolījums, kas ierosina fantāziju. Turklāt tiek apgalvots, ka šāds pasākums, kurā divu nedēļu garumā (no 28. maija līdz 9. jūnijam) skatāmas tikai mūzikas teātra pasaules pirmizrādes, ir vienīgais pasaulē.