Kafka. Burti

Mani neinteresē literatūra, literatūra – tas esmu es pats, mana miesa un asins, un es nevaru būt citāds.

Jozefs Kafka

Kastings. Cilvēks bez skaņas runā tekstu kamerā. Viņa teikto cenšas ieskaņot vairāki citi cilvēki. Kā prot un saprot. Ieraksta režisors nav apmierināts. Līdz atnāk veca, bomžveidīga vecene, un teksts ieskanas tik dzīvi, ka pārsteidz visus. Arī pašu mēmo runātāju. Absurds.

Un izrāde sākas. Pirmajā cēlienā Kafkas varonis nerunā, tikai mēmi vēro notiekošo, jo «rakstnieki nerunā – rakstnieki raksta».

Mēmā vērotāja – aktiera Semjona Šteinberga – sejā var izlasīt visu līdz pēdējai niansei, un es sastopu Kafku – mūžīgo bērnu, bēdīgu, bailīgu un slimīgu. Ar neremdināmu fantāziju un izdomātu ķēmu varzu zem gultas. Neizlēmīgu bērnu, kurš nevar un negrib apstāties dzīves izziņas ceļā.

Izrādē iepazīstos ar Kafku – cilvēku. Viņa sapņiem, bailēm, sakāpināti jūtīgo pasaules uztveri, kas vēlāk atainojas Kafkas darbos. Brīžiem tik grūti izsekot viņa iztēles līkločiem, ka tie šķiet kā murgi, lai gan izrādē var sajust precīzi atainotu īpašo, tikai Kafkam raksturīgo, absurdo dzīves uztveri, savādos tēlus un paradoksālos sižetus.

Režisors Kirils Serebreņņikovs pārsteidzoši precīzi uz skatuves izveidojis ne tikai Kafkas pasauli, bet it kā ļauj uz notiekošo noraudzīties Kafkas acīm. Es – Ilona Matvejeva – redzu kā Kafka. Kafka kā koordinātu ass. Un ikdienišķais pēkšņi kļūst absurds – ģimene, mūžam norūpējusies māte un māsa Otilla, vieglprātīgās jaunākās māsas, valdonīgais tēvs. Satraukti izrunātais «Vai tēva cepure iztīrīta?» nekļūdīgi raksturo tēva vietu un nozīmi ģimenes dzīvē. Kafkas dzīvē. Viņa vēstule tēvam ir kļuvusi par atsevišķu literāru darbu.