Teātris terorisma laikmetā

Terorisma laikmets? Citur Eiropā tas ir tikai lielais tuvās nākotnes bieds – Francijā tā ir ikdiena. Valstī ar vislielākajiem terorisma draudiem Eiropā drošības spēki katru dienu uziet kādu daesh kaujinieku vai piekritēju grupiņu un izjauc kārtējo plānoto atentātu ar nažiem, gāzes baloniem un citiem sprāgstošiem vai braucošiem objektiem. Tiešām katru dienu. Bet dzīve, protams, nav apturama, cilvēki dzīvo savu vienīgo dzīvi un neieslēdzas četrās sienās tāpēc vien, ka daži viņu laikabiedri ir apjukušas laika bumbas. Arī Aviņonas festivāls notika. Vai tas būtu noticis arī tad, ja Nicas atentāts būtu veikts nevis 14. jūlijā (valsts svētkos iebraucot ar smago automašīnu pūlī), kad festivāls jau nedēļu bija pilnās burās, bet gan pāris dienas pirms tā sākšanās? Turpat blakus, pārsimt kilometrus tālāk? Protams, būtu noticis! Arī festivāla direktora Olivjē Pī (Olivier Py) reakcija pēc atentāta bija zibenīga un viennozīmīga. Ar Hamleta vārdiem Horācijam «…padzīvo šai posta pasaulē! Par mani izstāsti!» viņš aicināja turpināt festivālu, kurš tieši runā par vardarbību no dažādiem aspektiem, un, atbildot tiem, kas Eiropu grib piespiest klusēt, aicināja nevis pieminēt upurus ar klusuma brīdi, bet gan visiem kopā aplaudēt dzīvības spēkiem. Tāpēc pēc 14. jūlija festivāla izrādes sākās nevis klusumā, bet aplausos. Un to iedarbība bija dziļi terapeitiska.

NO ESHILA LĪDZ DOSTOJEVSKIM

Nē, protams, režisori un dramaturgi nav pārvērtušies par mesijām, kas nu sludinātu, ka tuvojas apokalipse un tikai māksla mūs visus izglābs. Bet pēc pēdējā laika norisēm visā Eiropā – iekšējā migrācija, pieaugošā nabadzība, bēgļu vilnis, nacionālisma uzplaukums, terora akti, autoritāri centieni – festivālā likumsakarīgi dominēja nevis forma, bet saturs. Risinot bēgļu tēmu, fokusā bija Tuvie Austrumi, un no turienes uzaicināto mākslinieku skatījums uz karu bija drūms. Amosa Gitai (Amos Gitaï) scēniskais lasījums – raudu dziesma par Ichaka Rabina nonāvēšanu pirms 20 gadiem bija mākslinieciski vājš darbs. Tomēr tas vēlreiz simboliski it kā visa reģiona vārdā uzsvēra seno patiesību, ka vardarbība neko neatrisina un bez diplomātijas Izraēla un citas Tuvo Austrumu valstis sasāpējušos konfliktus neatrisinās.