«Oskars brauc uz Rio»
.
Es šovasar biju brīvprātīgais Rio Olimpiskajās spēlēs. Pašu Rio gan apmeklēju divu dienu izbraukumā no Beluorizonti, pilsētas, kur darbojos Mineirao futbola arēnā. Nenoliedzami, šis ir mans pagaidām tālākais ceļojums un lielākais sportiskais notikums, kurā esmu piedalījies, un tas, ko tajā esmu piedzīvojis, redzējis un atskārtis, atstāja uz mani iespaidu. Laikam ejot, klātesamības sajūsma un satraukums ir pagājuši un pārgājuši, taču ir lietas, kas paliek un paliks ar mani vienmēr. Par šo ceļojumu un mani tajā tad īsumā arī pastāstīšu.
Mans ceļš uz Rio Olimpiādi sākās pirms vairāk nekā diviem gadiem, kad pieteicos brīvprātīgā darbam. Brīvprātības princips mani interesējis jau ilgāku laiku – jaunības romantismā esmu sapņojis par bruņurupuču glābšanu Galapagu salās vai, teiksim, valodu mācīšanu afrikāņu bērniem nabadzīgajās valstīs. Pirmā lielā pieredze šajā ziņā man bija pērn Glastonberijas festivālā Anglijā, kurā «saslimu» ar brīvprātību. Lai arī darbs bija visai prozaisks (tīrījām apmeklētāju atejas), izrunājies ar sevi un ticis skaidrībā, kāpēc tieši šajā brīdī esmu sev sarūpējis šādu pieredzi, ieguvu iekšēju apskaidrību un izbaudīju gan pašu darba procesu, gan festivāla atmosfēru kopumā. Tādējādi biju ticis pie diagnozes (šā vārda vislabākajā nozīmē) – brīvprātīgais! Jā, darbs, ko pasākumos dara brīvprātīgie, ne vienmēr ir tīrs un komfortabls fiziski un psiholoģiski, taču tas šajā darbā nav primārais, galvenais ir apziņa, ka esi daļa no konkrētā pasākuma, gandarījums, ko gūsti par padarīto darbu, iespēja redzēt svešas zemes, satikt brīvprātīgos no citām valstīm, iegūt daudz jaunu draugu, pieredzes un atziņas. Vismaz manā gadījumā tas ir tā.
Brazīlijā nonācu, pateicoties cilvēku atsaucībai. Tad, kad pagājušā gada decembrī uzzināju, ka lidmašīnas biļete jāpērk pašam, sapratu – pašam tādas summas (aprēķināju, ka Olimpiādes laikā biļetes cena varētu būt ap 1500 eiro) nepieciešamajā brīdī nebūs. Pēc apspriedes ar tuvākajiem draugiem, nolēmu izveidot feisbukā vietni Oskars brauc uz Rio un tajā lūgt pēc palīdzības. Lai arī biju satraucies par iespējamo negāciju vilni, ko varētu izraisīt mans lūgums, jo ar tādu bija sastapušies daži ceļotgribētāji pirms manis, jāteic, ka pozitīvā attieksme, ar kādu ķēros klāt šā sapņa realizēšanai, rezultējās ļoti pozitīvā attieksmē no draugiem, paziņām un pilnīgi nepazīstamiem ļaudīm, kas visai ātrā laikā palīdzēja man tikt pie vēlamās summas. Esmu vairākkārt jau viņiem pateicies, bet nenoguris atkārtošu «Liels Paldies!» vēl un vēl, jo tas, ko saņēmu, nebija tikai finansiāla palīdzība, tas bija piedzīvojums visai dzīvei. Liels Paldies!