Lai gaismai būtu kur aizķerties

Teātra fotogrāfijai ir dažādas formas – viena lieta ir fotografēt izrādes, cita portretuzstādījumus vai reklāmas materiālus. Pati izrāžu fiksēšana ir naturāla lietišķā fotogrāfija. Līdzīgi kā sporta fotogrāfija. Tikai sportā varbūt ir vienkāršāk, jo neesi saistīts ar cilvēkiem, ko fotografē. Bet teātrī tas ir visnotaļ ciešs un tiešs kontakts ar aktieriem. Ja tu nebūsi viņu draugs, tad diez vai rezultāts būs. Pat tad, kad tiek fotografēta izrāde.

Citas būtiskas atšķirības teātra fotografēšanai no jebkuras citas reportāžas nav, abos gadījumos ir jāpielāgojas ap-stākļiem. Gaismas nemitīgi mainās. Lielākoties apgaismojums uz skatuves fotogrāfijai nav visai draudzīgs. Gaisma ir ļoti silta, tā mainās gan intensitātes, gan temperatūras ziņā. Arī, apstrādājot bildes, vēlāk ir jānopūlas, lai panāktu vienotu noskaņu. Kad ar fotogrāfiju vēl naudu nepelnīju, biju reiz aizgājis uz darba pārrunām Valmieras teātrī, jo vēlējos kļūt par gaismotāju. Elektriķu kursus nebiju izgājis, tāpēc par gaismotāju nekļuvu. Toties tagad esmu pakļauts gaismotājam. Jo bez viņa nekas neiznāks.

Katrā gadījumā, fotografējot izrādi, nepretendēju uz mākslu vai to, ka caur fotogrāfiju kaut ko pastāstīšu. Man svarīgi, lai, izejot cauri visai sērijai, kas parasti ir aptuveni 100–150 bildes, arī cilvēks, kurš nav redzējis izrādi, gūtu par to konkrētu priekšstatu, sajustu tās noskaņu. Tāds ir mērķis. Tāpēc es izrādi fotografēju no sākuma līdz galam.