Smiļģa gars kā matērija

Kursabiedru saruna. Jāatzīst, studiju laikā es neticētu, ka šāda saruna ir iespējama. Mēs pārstāvējām divas pretējas nometnes. Tik pretējas, ka dialoga nebūtu. Alojas galdnieks-karatists un Tukuma princese uz zirņa. Toties šodien es zinu, ka tieši Laura pārdomas un ieteikumus profesijā vērtēju tiešām augstu. Varbūt tāpēc, ka viņš nav zaudējis «lielajā mākslā» savu lauku puiša reālismu, veidojot saprotamus un atpazīstamus raksturus. Varbūt tāpēc, ka viņa humors, līdzīgi kā angļiem, radies kā alternatīva izmisumam. Varbūt viņa mūžīgā cīņa pret falšumu kā dzīvē, tā uz skatuves, ir tā, kas palīdz saglabāt saikni ar īstu cilvēku skatītāju zālē. Varbūt tāpēc, ka laiks, kad esam redzējuši viens otru «augam», ir norāvis mūsu maskas un sarunas ir kļuvušas tik atklātas, ka pat diktofons reizēm traucē, un šis tas te tika izsvītrots. Lai kā, šodien Laurim pieder mana apbrīna, un es no sirds lepojos ar puisi no Alojas.

Jāpiebilst, es tiešām ceru, ka viņa Patiesā aktiera meistarības rokasgrāmata jeb «ķiņķeļ-vaņķeļ» teorija ieraudzīs dienasgaismu. Ne tikai tāpēc, ka raisītu smaidu daudzos šīs profesijas pārstāvjos, bet arī pateiktu daudz vairāk par «aktiera virtuvi» nekā daudzi pārnopietni vēstījumi.

Maija Doveika. Zini, mani intervēja Gundars Grasbergs, un mums iznāca nopietna saruna, bet brīžiem tādā kā Morzes ābecē, ko cilvēkiem no malas bija grūti saprast. Šai sarunai mani uzrunāja Ieva Struka, sakot, ka tagad man būs kāds jāintervē un, kad uzzināšu – kurš, es nevarēšot pateikt nē. Un tad, kad uzzināju, ka tas esi tu, jutu, ka man trāpa pa Ahilleja papēdi, jo tiešām nevarēju pateikt nē.

Par cilvēkiem mūsdienās raksta visādas grāmatas...

Lauris. ...par slavenībām, kas dažkārt sakritības dēļ ir arī aktieri.

Maija. ...un tad es domāju, ka varētu upurēt grāmatu par sevi, bet tikai vienas citas grāmatas vārdā. Tu zini, par kādu grāmatu runāju?

Lauris. Par Patieso aktieru meistarības rokasgrāmatu.

Maija. Jā.

Lauris. Tajā, līdzko atšķir vāku, prologa vietā ir pamatlikums, uz ko balstās visa reālā teātrī esošo aktieru dzīve. Tas ir «ķiņķeļ-vaņķeļ» tehnikas stūrakmens, un tas skan šādi: «Neadekvāts spēlesprieks pat visbezcerīgākajās situācijās.» Tas faktiski glābj visu.

Maija. Tu gribētu izdot tādu grāmatu?