«Force Majeure» jeb Teātris ir slēgts

Forsmažors. Nepārvarama vara. Pat visstriktākajos līgumos ir punkts, ka nepārvaramas varas gadījumā viss pielīgtais tiek atcelts. Taču ir viens būtisks izņēmums. Nekāda vara nespēj atcelt domāšanu. 

Jo patiešām ir, par ko domāt. Visa pasaule (kāds snobisms! – patiesībā taču tikai tās labklājīgais, datorizētais un internetizētais mazākums) attapusies virtuālajā vidē, un daudziem tā kļuvusi par otru, iespējams, īstāku realitāti. Bezgalīgu iespēju un vispārējas sasniedzamības lauku. Ar vienu nosacījumu – ja izdodas savienot savu prātu un sajūtas vienotā sistēmā vai telpā ar realitāti otrpus datora, planšetes, telefona ekrānam. 

Māksliniekiem šī virtuālā vide rada papildu izaicinājumus un spriedzi. Gadu tūkstošiem tieši mākslinieki, Dieva vai likteņa izredzēti radītāji, veidoja «otro realitāti».

Būtu utopiski gaidīt norādes par mākslas, tostarp teātra nākotni

Pandēmijas norautā avārijas bremze pēkšņi iesviedusi māksliniekus situācijā, kad gandrīz ikvienam – un nebūt ne mākslinieciski apdāvinātam, tikai šādā vai citādā veidā datorizētam – indivīdam ir iespēja dzīvot pašam savā «otrajā realitātē». Ekrāna realitātē. Kā šīs divas atšķirīgās «otrās realitātes» sadzīvo? Vai tās pārklājas? Vai līdz ar to pati radīšanas būtība mainās? Izzūd? Nivelējas? Iegūst jaunus, neiedomājamus apvāršņus, sasniedz neticamus augstumus? Kā – un vai vispār – tai līdzi jāmainās mākslai un māksliniekiem? Ko iesākt teātrim, kas pēc definīcijas ir tiešās, nepastarpinātās uztveres māksla? Šobrīd liekas, ka mainījies ir pilnīgi viss.

Bet – tikpat iespējams – mainījies būtībā nav nekas. Tehniskā attīstība iet savu gaitu, un cilvēku psiholoģija kā bijusi, tā paliek nemainīga. Arī žurnāla iznākšanas brīdī kopš ārkārtas situācijas izsludināšanas vēl nebūs apritējušas mistiskās simt dienas, kuras pat valsts pirmajām personām, pirms sāk tirdīt un pieprasīt atbildes, piešķir situācijas novērtēšanai un pierašanai pie jaunajiem apstākļiem. Protams, nekādu nostādņu vēl nav pandēmijas situācijas apjēgsmei kopumā, tāpat kā nav skaidru valsts attīstības prognožu. Būtu utopiski gaidīt norādes par mākslas, tostarp teātra nākotni. Nekādu atbilžu nebūs arī šā numura tēmas sarunās un esejās.

Tomēr mums likās svarīgi fiksēt šo laika sprīdi – «būt liela mirkļa iekšā», kā teicis diriģents Sigvards Kļava. Sarunāties, balstīt citam citu, notvert domu tapšanas procesā un, turpinot otra uzķerto ideju, kopā mēģināt atstāt vēsturei liecību par šo dīvaino, neērto, depresīvo, bet arī fascinējoši interesanto mūsu dzīves posmu.