Kāpēc es neesmu ideālais kritiķis

Kādā plauktā guļ noglabāts Maskavas Kinematogrāfijas institūta diploms, kas apliecina – es esmu kino kritiķe.

Vai es varētu būt ideāls kritiķis par prieku sev un citiem?

Piecu gadu studijas (tiesa, neklātienē) Maskavas vismaz toreiz ļoti prestižajā kino institūcijā deva diezgan labu priekšstatu par kritiķa amatu, par to, kā gudri skatīties kino un neapjukt tā brīnumainajās sastāvdaļās. Tas deva treniņu vērtēšanā un, protams, jaunās un vecās kino klasikas skatīšanās pieredzi Baltajos stabos – kino templī – cietumā, kurā bija ieslēgtas zagtās Rietumu filmas un kur ielaida tikai izredzētos, tostarp kino institūta studentus. (Kad pēc daudziem gadiem Rīgā sastapu Verneru Hercogu, viņš nudien neticēja, ka esmu redzējusi viņa Katrs par sevi, Dievs pret visiem. Redzēju gan, bija nozagta, slepus no ekrāna pārfilmēta kādā festivālā, tāpēc melnbalta, un tomēr vēl joprojām šī filma ir viens no maniem iespaidīgākajiem kino piedzīvojumiem.)

Kaut gan manu mākslas interešu virsotni ieņēmuši teātris, literatūra un opera, es, kā tas ideālam kritiķim pieklātos, eju uz izstādēm, koncertiem un kino. Jo kritiķis nevar saprast, kas notiek, teiksim, teātrī, ja nesaprot, kāda valoda, tēli un domas attīstās vizuālajās mākslās vai mūzikā.