Ir jāmāk palīdzēt

Iztaujāt Evitu Sniedzi mani mudināja viņas iepriekšējā profesija, proti, teātra kritiķes prakse. Kā apvienot šos amatus un vai tie patiešām ir pretstati?

Kā nolēmi būt par teātra kritiķi?

Nekādas nolemšanas jau nebija. Ieva Struka mani paaicināja līdzi pieteikties pie Silvijas uz viņas lekcijām, jo mēs bijām gadu jaunākas un divatāviņai likās drošāk. Es gribēju būt tuvāk teātrim un, īpaši nešauboties, piekritu. Domāju, visiem teātra kritiķiem motivācija mācīties šajā profesijā ir bijusi vēlme būt tuvāk radīšanai, sekot tapšanas procesam.

Tagad, kad esi direktore, vai ļoti personiski uztver kritiku, līdz ar to attālinoties no bijušajiem kolēģiem?

Jā, bieži uztveru sāpīgi, bet ne jau visus aizrādījumus. Respektīvi, ja tas ir par lietu, tad patiesībā esmu pat priecīga, jo ir argumenti, kas var palīdzēt pilnveidot izrādi. Taču kritiķiem bieži vien liekas, ja viņi kritizē, tad direktori dusmojas. Nē, tā nav. Nezinu, kā citi direktori, bet es pati, kas esmu apguvusi šo kritiķa profesiju, nereti pirmā ieraugu topošā darba problēmas. Saprotu, kas būs un ko nespēju novērst. Kad strīdos ar režisoru, man tieši tad palīdz kritiķa recenzija – lūk, man ir bijusi taisnība, to kļūdu varēja novērst vēl pirms pirmizrādes. Bet ir arī tādi vērtējumi, kas ir ļoti sāpīgi, tāpēc ka pati esmu redzējusi, ar kādām asinīm tapis šis uzvedums. Bet kritiķis varējis noskatīties tikai pirmizrādi. Protams, ja tā ir haltūra, tad ar vienu reizi pilnīgi pietiek. Bet es Latvijas teātros daudz haltūru nemanu. Ir pārpratumi, neveiksmes, kad kaut kas nav saslēdzies. Kad ir labi pārdomāti visi komponenti, bet nav sanācis tā, kā bija iecerēts, šīs sezonas sākumā ir daži tādi piemēri.