Dažādās ierakumu pusēs

Latvijā teātra pētniecība ir cieši savijusies ar aktuālo teātra kritiku, jo lielākoties vieni un tie paši cilvēki gan apraksta un izvērtē jauniestudējumus, gan nodarbojas ar teātra pētniecību. Lielāku kultūru areālos, piemēram, Vācijā vai Lielbritānijā, šīs funkcijas mēdz būt nošķirtas – aktīvajiem teātra procesu komentētājiem un vērtētājiem ir pietiekoši plašs darba lauks, bet ar teātra pētniecību un teoriju nodarbojas universitāšu mācībspēki, doktoranti un skatuves mākslas praktizētāji. Ieva Struka reiz kādā konferencē izteicās, ka kritiķis, kurš nenodarbojas ar pētniecību, ir kā teātris, kas iestudē tikai komēdijas, raksturojot pētniecību kā kritiķa higiēnu, intelektuālu treniņu un ekvilibristiku. Tieši tāpat arī teātra pētniekam ir jāseko līdzi aktuālajiem skatuves mākslas procesiem, kas taču ir tā gaistošā matērija, kuru tas pēta.

KRITIKA VAI PĒTNIECĪBA

Tomēr šeit vēlos problematizēt abu funkciju – kritikas un pētniecības – saplūšanu, jo, lai arī tām ir daudz kas kopīgs, atšķiras izejas pozīcija attiecībā pret mākslinieku vai fenomenu, ko tās apskata. Vienkāršoti to varētu raksturot tādējādi, ka kritiķis nedrīkst būt ieinteresēts (tam jāuztur ilūzija par objektivitāti), bet pētniekam jābūt ieinteresētam, citādi tas nevar pēc būtības piekļūt pētāmajam objektam. Uzzinot pārāk daudz, piemēram, par iestudējuma procesu un mākslinieka iecerēm, kritiķis riskē zaudēt distanci un kritikas vietā uzrakstīt relīzi. Savukārt pētnieka kritiskā distance ir ilgstoša sadarbības procesa rezultāts, kuru tas samēro ar savām fenomena un konteksta zināšanām.

Britu teātra pētnieks Džojs Kellehers (Joe Kelleher) vairākus gadus sekoja itāļu režisora Romeo Kasteluči projekta Tragedia Endogonidia iestudēšanas procesam un intervēja iesaistītos māksliniekus, lai taptu pētījums par 11 traģēdiju ciklu, kas atklāj Kasteluči teātra Societas Raffaello Sanzio darbības principus un metodes. Bet vai viņš pēc tam varētu uzrakstīt neitrālu recenziju par kādu no Kasteluči izrādēm? Un vai tas ir vajadzīgs?