Filoloģijas fakultātē 90. gadu beigās. Pirmajā rindā no kreisās: Undīne Adamaite, Henrieta Švāne (šobrīd Verhoustinska), Silvija Radzobe, Baiba Tjarve, Andra Rutkēviča, Ilze Matisone. Otrajā rindā: Baiba Kalna, Ieva Grase, Līga Geistarte (tagad Ulberte), Evita Sniedze, Ieva Zole (tagad Struka). Foto — Kārlis Pakārklis
Filoloģijas fakultātē 90. gadu beigās. Pirmajā rindā no kreisās: Undīne Adamaite, Henrieta Švāne (šobrīd Verhoustinska), Silvija Radzobe, Baiba Tjarve, Andra Rutkēviča, Ilze Matisone. Otrajā rindā: Baiba Kalna, Ieva Grase, Līga Geistarte (tagad Ulberte), Evita Sniedze, Ieva Zole (tagad Struka). Foto — Kārlis Pakārklis

Kucēni, kuri nenoslīka

«Pirmais» kritiķu kurss

Kad žurnāla redaktore Maija Svarinska piedāvāja uzrakstīt atmiņas par mūsu t.s. pirmo kritiķu kursu, reakcija bija – kategorisks nē. Tas nav iespējams! Jebkura atmiņu serpentīna ritināšana nes līdzi zināmu sentimentālu ekshibicionismu un jūtelību, lai neteiktu – bezgaumību, kam būtu jāpaliek mūsu atmiņu «maciņos», tāpat kā tur paliek tuvinieku fotogrāfijas.

Un tomēr es to daru. Varbūt tāpēc, ka visi kursi un jaunības stāsti ir cik atšķirīgi, tik līdzīgi. Pēdējā tramvajā ieveļas iesviķojusi kompānija. Ap viņiem vēdī ķilavmaizīšu un konjaka aroms. Visiem ap astoņdesmit. Sirmās meitenes ķiķina. Puiši – kā jauni streļķi. Te viss skaidrs. Salidojums. Un tā cauri laikiem. Kursa biedri cauri laikiem cits citu pazīst pēc «vēja matos» (Jānis Peters) arī tad, kad matu vairs pat nav.

Rakstu arī tāpēc, ka šī ir iespēja palielīt savu kolosālo kursu. Tikai nesen tā pa īstam apjēdzu, ka pusmūžā justies joprojām kursa pieskatītam ir dzīves dāvana, ko katrs nepiedzīvo. Neesam paši tuvākie draugi, bet vienmēr zinu, ka jebkuras šaubas varu testēt pie savējiem kā pie bezmaksas gaumes redaktoriem. Atbilde būs godīga. Turklāt šķiet, ka visi kopā jau esam atstājuši zināmas pēdas Latvijas kultūrā. Strādājot avīzē kultūras redakcijā, ir nedēļas, kad profesionālā kārtā iznāk kontaktēties bezmaz ar visu kursu – katrs kaut ko «pastrādājis».

Mums ir sveša skaudība. Varbūt tāpēc, ka apzināmies, ka pie labākās gribas nevaram aizņemt otra vietu un tāpēc arī pa īstam nemaz nevaram konkurēt? Saņemt zīmīti «Tev lielisks raksts!» no kursabiedra joprojām ir ne ar ko nesalīdzināms prieks. Varbūt tas nāk no mūsu pašu dabas, bet varbūt no kursa vadītājas Silvijas Radzobes studiju gados izdomātās stimulējošās trofejas – franču stikla krūzītes, baltas ar gaiši zilām puķītēm. To saņēma labākā raksta autors, par kuru nobalsoja pats kurss. Tāpēc ticu aktieriem, kuri saka, ka teātra kolēģu iekšējais balsojums viņiem esot pat svarīgāks par oficiālo Spēlmaņu nakts balvu. Tam, kuru šķebina bezkonflikta patoss šajā rakstījumā, gribu teikt: ir gājis arī grūti, bet par to citiem nav jāzina. Tagad jau profesionālajā dzīvē sliktākais, kas ir noticis ar mūsu kursu, ir tas, ka esam iepazinuši skumjas un apmulsumu no plaisas, kāda tomēr neizbēgami rodas, kādam sākot strādāt teātrī un kļūstot par teātra praktiķi, un it kā aizmirstot, kas domāts, runāts un justs, esot teorētiķa ādā.

Žurnāli