Neideālās kritiķes domas
Silvija Radzobe atbild uz Cēsu mākslas festivāla skatītāju jautājumiem
Žurnāls lūdza uzrakstīt, kādu iedomājos ideālo teātra kritiķi. To es nevarēju izdarīt, jo dabā nekas ideāls nepastāv. Bet par sapņiem vismaz man interesantāka vienmēr šķiet realitāte. Tādēļ piedāvāju atbildes uz daļu jautājumu, ko man iesūtīja, kad 2016. gada augustā Cēsu mākslas festivāla laikā tikos ar skatītājiem. Tie ir jautājumi, kas aktuāli nevis (jeb – ne tikai) man, bet cilvēkiem, kas skatās izrādes, lasa recenzijas, grib labāk saprast teātri un, lai to izdarītu, «patērē» arī teātra kritiķu darbu.
Kas jūs esat – Latvijas Universitātes profesore, kas raksta recenzijas, vai teātra kritiķe, kas strādā par profesori?
Teātra kritiķe, kas strādā Universitātē. Ar darbu kritikā es nevarētu nopelnīt pietiekami, lai apmierinātu savas dzīves elementārās pamatvajadzības.
Taču darbs ar studentiem nekādāgadījumānav tikai maizes darbs. 1991. gadāsākot strādāt Universitātē un gatavot lekciju kursus par ārzemju teātri un dramaturģiju, teātra teoriju, es arīpati kāteātra speciāliste ieguvu ļoti daudz – sistemātisku priekšstatu par teātra un drāmas attīstību no antīkās Grieķijas līdz mūsdienām. 90. gadu sākums bija laimīgs, bet arī ļoti grūts laiks šādam darbam: bija kritis «dzelzs priekškars» un mākslā, kā arī tās kritikā netika vairs pieprasīts primāri «pareizs» ideoloģiskais viedoklis, ignorējot formas aspektus vai tos atstājot otrā plānā, kā tas bija padomju laikā. Taču Latvijā trūka laikmetīgu grāmatu par ārzemju teātri – Nacionālajā bibliotēkā bija labi ja kādas divas trīs. (Nevar salīdzināt ar tagadējo LNB krājumu.) 1994. gadā Sorosa fonda konkursā ieguvu ceļazīmi uz Oksfordas universitāti, kur bibliotēkās mēnesi negausīgi lasīju un kopēju grāmatas par teātri.
Gandrīz vai pirmais teikums, ko studenti, satiekoties ar mums pirmoreiz, dzird, ir tas, ka teātris nav luga
Tāpat mūsu pirmajam teātra kritikas kursam, kurš mācības sāka 1991. gadā, un, protams, arī man ļoti nozīmīgs bija Oslo universitātes profesora Jona Nīgora izkārtotais brauciens uz Norvēģiju, kur ne tikai rīkojām kopīgus seminārus ar norvēģu studentiem, bet arī varējām kopēt materiālus no teātra zinātnes grāmatām angļu valodā.