Reizēm šis cilvēks arī rakstīs

Marina Davidova ir viens no tiem cilvēkiem, kas gan tiešā, gan netiešā veidā ietekmē šodienas «teātra realitāti», kā viņa pati to apzīmē. Šovasar viņa bija programmas direktore vienam no Eiropas slavenākajiem skatuves mākslas festivāliem Wiener Festwochen 2016, kurš lielā mērā uzrāda mūsdienu parādības un virzienus. Viņa ir Maskavas NET (New European Theatre) festivāla radītāja un mākslinieciskā direktore. Daudzus gadus būdama ietekmīgā žurnāla Teatr idejiskā vadītāja, viņa var izvērtēt kritiķa profesijas plusus un mīnusus, turklāt skatot tos vairāku gadu desmitu perspektīvā.

Kas mainījies kritikā kopš 1988. gada, kad jūs absolvējāt GITIS Teātra zinātņu fakultāti?

Pasaules aina kļuvusi sarežģītāka. Sarežģītāki kļuvuši mūsu priekšstati par to, kas ir dzīve, kas ir māksla un teātris. Tas pasaules redzējums, kas piemita ne tikai man, bet pašiem progresīvākajiem un jaudīgākajiem prātiem tajā telpā, ko reiz sauca par Padomju savienību, bija daudz vienkāršāks. Likās, ka pasaule eksistē vienkāršos pretmetos, ir melnbalta un atšķirt labu teātri no slikta spēj ikviens daudzmaz «profesionāls» cilvēks. Vēl vairāk – likās, ka eksistē noteikti vērtēšanas kritēriji, turklāt ne tikai mums, bet arī skatītājiem. 60., 70., 80. gados katram bija skaidrs, ko ir vērts skatīties – Juriju Ļubimovu, Anatoliju Efrosu, Georgiju Tovstonogovu, vēlāk Aleksandru Vasiļjevu un Kamu Ginku... Tāpat kā bija skaidrs, ka ir tādi Racers un Konstantinovs – triviāla izklaide, un tas ir slikti. Un ir nopietns teātris, un tas ir labi. Bija pilnīga pārliecība, ka visus var analizēt ar vieniem un tiem pašiem līdzekļiem.