Sastapties ar nezināmo

Par ko mēs īsti domājam, lietojot jēdzienu «teātra kritika»? Krievijā, Pēterburgā, tāpat kā Eiropā, šie vārdi ietver divas principiāli atšķirīgas nodarbes. Viena ir žurnālistikas paveids: tie ir uzskati par teātri, ko var paust ikviens rakstošs cilvēks, kam gribas izteikties un ir pieejami masu saziņas līdzekļi. Autori mēdz būt interesanti un izglītoti, viņu rakstītais – efektīgs, pārliecinošs vai provokatīvs. Šis kritikas veids vienmēr eksistējis, atspoguļojot kādu izrādes uztveres iespēju vai, teiksim, dominējošās mākslinieciskās vērtības, vai sociālos un kultūras standartus. Šāda žurnālistiskā kritika nav profesija, tai nav nepieciešama noteikta metodoloģija, jāatbilst tikai noteiktiem literāriem kritērijiem, kas skar tekstu, tā dinamiku, ritmu un tamlīdzīgi. Lai ar to nodarbotos, der dažādu augstskolu diplomi. Pirms 15 gadiem, ierakstot pārraidi, kurā piedalījās Eimunts Nekrošus un teātra zinātnieki, televīzijas režisore nikni bļāva: «Nerīkojiet te semināru! Es taisu raidījumu nejēgām!» Šodien ir citi laiki, un cita režisore kliedz vēl skaļāk: «Mums ir reitings! Kā es ne-ie-re-dzu teātra zinātniekus!» Žurnālistiskā kritika agresīvi aizstāv savas pozīcijas.

Cita «kritika» ir teātra zinātnes sastāvdaļa. Šoreiz es vārdu lieku pēdiņās, jo gribētu apšaubīt tās neatkarīgu eksistenci. Ir vienota teātra zinātne, kas pēta dažādus objektus, tostarp arī šodienas izrādes. Zinātnē par teātri eksistē vienoti kritēriji, tie attiecas uz visiem izpētes objektiem. Nebūsim tik pieticīgi: šī zinātne eksistē, un Krievijas teātra zinātniekiem ir izdevies vienoties par galvenajiem metodoloģijas principiem. Tas būtībā notika pagājušā gadsimta 20. gados. Saprotams, ka rodas jaunas idejas, kas saistītas, teiksim, ar poststrukturālismu vai komunikācijas teorijām, vai sociālo psiholoģiju, taču tās neietekmē profesijas pamatus.