Teātra kritikas ceļi

Šo tēmu ierosināju es. Mani kolēģi pretojās, jo sevišķi iebilda, sadzirdējuši ideju par sadarbību ar režisoriem. Kāpēc? – taujāju. «Viņi negribēs,» vienkārši atteica Edīte Tišheizere un Ieva Struka. Ko – vai viņi baidās? Atbildē ironiska vīpsna: naivā! Vēlāk viņu apgalvojums apstiprinās. Ne ārzemju, ne Krievijas, ne mūsējie (izņemot Ģirtu Šoli) režisori uz manis nosūtītajiem jautājumiem neatbild. Vai nu «sorry», vai «prostite, očeņ zaņat», vai kā Latvijas režisori – mēms klusums.

Šis fakts man bija arī kā nevilšs apliecinājums tam, ka kritiķis, kas pazīst teātra dzīvi no iekšpuses, rakstot recenziju, kaut kādā ziņā ir labāk «apbruņots» auglīgam dialogam ar skatuves praktiķiem. (Uzskatāms pierādījums tam, manuprāt, ir spožā Ievas Strukas recenzija šajā numurā.) Viņi pārzina, ja tā varētu teikt, spēles noteikumus.