Gaismu ārā neslēdzam

Dankana Makmillana lugas Every Brilliant Thing nosaukumu latviskot var ļoti dažādi. Ja ir poētiskāks noskaņojums, sanāk Dzīves DārgAkmentiņi kā Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī Rēzijas Kalniņas režijā. Ja skatījums ir prozaiskāks, no briljantiem var arī atteikties, kā to darījusi lugas tulkotāja un režisore Inese Mičule, iestudējot šo lugu ar Mārtiņu Meieru Valmierā. 

Uzreiz jāpasaka divas atrunas. Iespējams, auglīgāk būtu rakstīt recenziju, kad redzēti arī abi Krievu teātra sastāvi, taču Covid-19 pandēmijas radītais skatītāju ierobežojums pagaidām nav ļāvis šim teātrim atsākt darbu uz vietas, bet pirms karantīnas paspēja notikt pavisam niecīgs skaits izrāžu (pirmizrāde bija 29. februārī).  Otrkārt, joprojām pandēmijas iespaidā vienīgā iespēja noskatīties Valmieras jauniestudējumu ar 24 skatītājiem bija ģenerālmēģinājumā vienu dienu pirms pirmizrādes, kas diez vai ietekmēja aktiera darba kvalitāti, tomēr zālē bija visnotaļ profesionāli trenēta publika. Kāpēc šis aspekts ir svarīgs? 

Stundu un divdesmit minūtes garais priekšnesums ir tieši tas, pēc kā ilgojas cilvēki sociālajos tīklos

Inese Mičule apgalvojusi, ka ideja iestudēt šo lugu radusies jau rudenī, bet jāteic, ka tās piepildīšanās tagad, strikto skatītāju skaita ierobežojumu laikā, ir laimīga visu apstākļu savienošanās. Bez dzīva teātra un lielā mērā arī bez intensīvas komunikācijas nonīkušajiem skatītājiem tiek piedāvāts iestudējums, kurā ir emocionāls, samērā viegli uztverams vēstījums, kā arī nepieciešamība iesaistīties darbībā, kas 24 skatītāju klātbūtnes situācijā ir gandrīz neizbēgama (replikas no lapiņas lasīt dabūja pat Latvijas TV žurnālists, kurš bija atbraucis veidot sižetu). Gribas apgalvot, ka šī ir interaktīvākā izrāde Valmieras teātra pastāvēšanas vēsturē un faktiski ļoti lielā mērā atkarīga no skatītāju spējas iejusties stāstā un adekvāti reaģēt uz to, ko viņiem lūdz darīt. Mārtiņš Meiers sagaida katru, aprunājas, piedāvā izvēlēties vietu, tad, domīgi šķirstīdams spilgti dzeltenu lapiņu kaudzīti, iedod to, no kuras attiecīgā numura izsaukšanas brīdī vajadzēs nolasīt tekstu. Nezinu, vai viņš jau iepriekš nolūko arī tos, kuriem piedāvās sarežģītākus uzdevumus, un vai šie cilvēki kaut kādā veidā tiek emocionāli sagatavoti vairāk nekā pārējie. 

Ir ļoti svarīgi, ka ar šo personisko komunikāciju aktieris dabū skatītāju savā pusē – katrs jūtas atbildīgs par izrādi kā procesu. Interaktīvie iestudējumi reizēm baida pat šķietami rūdītus skatītājus, tostarp kritiķus, ja ne skaļi pateiktas, tad zemapziņā rosās bažas: «es izgāzīšos, par mani smiesies». Tik mazā auditorijā ieslēdzas drusku cits savstarpējās empātijas režīms – kā grupas darbā, kur visi kļūst vienādi neveikli, jo neviens nav iepriekš sagatavojies. «Neuztraucieties, jums nekas nebūs jādara,» mierina Meiers, un tūlīt atklājas, ka tas «nekas» tomēr ir drusku vairāk. Jau pašā izrādes sākumā priekšā izsauktam vīrietim lūdz ar pildspalvu atveidot, kā viņš iešļircina nāvējošu injekciju slimam sunim – sarullētai jakai, lietišķi norādot – duriet augšstilbā (ej nu zini, kur tas ir drēbes murskulim). Un tad lūdz darbību atkārtot, jo sejas izteiksme nav bijusi piemērota situācijai, kurā galvenajam varonim ir septiņi gadi.