Atšķiras tikai cena

Liepājas teātra sezonas atklāšanas izrāde – Frīdriha Dirrenmata Vecās dāmas vizīte viesrežisora Alekseja Girbas versijā – apliecina teātra joprojām konsekvento, cienījamo repertuāra politiku, iestudējot labu, Latvijā salīdzinoši mazzināmu dramaturģiju. Bet vienlaikus arī signalizē par riskiem, kas rodas, sadarbojoties ar iepriekš nezināmiem viesrežisoriem.

Šveiciešu dramaturga Frīdriha Dirrenmata slavenākā luga Vecās dāmas vizīte (1956) pieder pie 20. gadsimta otrās puses klasikas ar plašu interpretāciju vēsturi. Sižets par padzīvojušu miljonāri Klēru Cahinasjanu, kura atgriežas dzimtajā provinces pilsētiņā Gillenē, lai izglābtu to no bankrota, pretī prasot sava jaunības gadu nodevīgā mīļākā, tagad cienījama šīs pilsētas iedzīvotāja Illa, dzīvību, ir intelektuāla līdzība, kurā var saskatīt daudz neslēptu kultūratsauču. Lugas tekstā atrodamās tiešās norādes uz Klēru gan kā antīko likteņdievieti moiru Kloto, kura lemj cilvēku likteņus, gan kā jaunlaiku Mēdeju – dziļi aizvainotu sievieti, kuras atriebības mērogs var sasniegt kosmiskus apmērus. Tikpat pamanāma Dirrenmata lugā ir netiešā sasauce ar Nikolaja Gogoļa Revidentu un dažus gadus pirms Vecās dāmas tapušo Semjuela Beketa Gaidot Godo – visos gadījumos tiek gaidīts un cerēts ierodamies kāds svešais, kas mainīs esošo, vairs nederīgo pasauli, bet cerības, protams, nepiepildās. Jeb, ņemot palīgā lokālākus kontekstus, Laimes lācis uz Sūnu ciemu gan atbrauc, bet izrādās, ka tik un tā ar visu pašiem vien būs jātiek galā.

Dirrenmats pārstāv to 20. gadsimta vidus un otrās puses Eiropas intelektuālās dramaturģijas plūsmu (kurai piederīgi arī latviešu teātrim zināmie Makss Frišs un Žans Anuijs), kas integrē trīs vienlīdz spēcīgus estētiskus impulsus.