Iedurot pasaulei sirdī

Rosīni operu Seviljas bārddzinis režisors Aiks Karapetjans 2011. gadā iestudēja tik spoži, ka nebija šaubu – ir dzimis īsts operrežisors. Uz Guno operas Fausts izrādi 2. oktobrī devos cerību pilns un saņēmu vēl vairāk, nekā biju gaidījis.

GĒTES PIESAUKŠANA

Mūzikas vēstures grāmatas un prominentas mūzikas enciklopēdijas ļauj nojaust, ka runāt par Guno operu, piesaucot Gētes Faustu, ir slikts tonis, tā sakot, negaidiet no franču romantiskās operas gētiskas dimensijas. Taču Aiks Karapetjans ir iestudējis Guno operu tā, ka dzimis principiāli jauns mākslas darbs, un Gēte neiziet no prāta. Viss sākas ar traģēdiju un beidzas ar traģēdiju, bet pa vidu ir komēdija, ironija, farss – un visā šajā žanru salikumā (daudz vairāk, nekā piedāvā mūzika) spoguļojas Gētes Fausta pirmās daļas teksta paraupjais humors, tautiskā valoda un sātaniskais ņirdzīgums, kas mijas ar liriskām, apgarotām un eksaltētām vārsmām. Režija ir tik iedarbīga un tik prasmīgi uzbūvēta, ka iet gar ausīm Guno mūzikai palaikam raksturīgās dekoratīvi triviālās skaņu formulas, bet jo īpaši paliek prātā viss, kas šajā operā nozīmīgs.

Šarla Guno radošais rokraksts īstenībā prasīties prasās pēc sakrāliem mūzikas žanriem. Jā, viņš var teicami uzrakstīt hitus, un šeit tādu netrūkst – Margarētas tā sauktā Dārglietu ārija, Fausta kavatīne par dārgo patvērumu, Mefistofeļa dziesma par zelta teļu un parodijserenāde pie nelaimīgās Margarētas loga, Zībeļa mīlas kuplejas, studentu un viņu meiteņu valsis, mājās pārnākušo karavīru koris. Tomēr tā vien liekas, ka Guno mūza visvairāk alkst svinīga plašuma, un tas pārpārēm izpaužas baznīcas skatā un operas noslēgumā.

Un tieši baznīcā varbūt ir visgrūtāk saskatīt, kur maska, kur patiess sejs

Iedomājos, kā smīn režisori un citi inscenējuma dalībnieki, lasot to, ko viņu izrādēs saskatījuši aizkustinātie vērtētāji. Taču šo rindu autors uztver jauno iestudējumu tieši tā – režisors aizpildījis tukšumu starp Guno operu un Gētes tekstu un piešķīris Guno Faustam īsteni dziļas traģēdijas vērienu, kur nav runa tikai par mīlestības imitāciju un upura vai bendes pestīšanu, nē, režisors dur tieši mūsu laikmeta sirdī. Mefistofelis ir visur – krogā, dārzā, namā, jā, arī baznīcā. Un tieši baznīcā varbūt ir visgrūtāk saskatīt, kur maska, kur patiess sejs. Laikmets aicina nedomāt un mudina uz tiražēšanu, aklu atkārtošanu, vedina ierobežoties, ne izplesties. Marionešu vadonis satvēris mūs aiz visām ķermeņa daļām. Un mēs publiski nopeļam viņu, ja šis nejauši ļāvis pavīdēt āža kājai, un slavinām viņu, ja viņš ierodas zeltītās baznīctēva drānās.