Kas šodien ir teātris?

Valmieras teātrī Indras Rogas iestudētās izrādes Muiža kaņepēs pamatā ir Aleksandra Ostrovska slavenā komēdija Mežs. Nosaukuma maiņa, pieļauju, notikusi, lai uzsvērtu – skatuves notikumu dalībnieki uzvedas tik dīvaini tādēļ, ka ir «salietojušies». Otrajā cēlienā uz skatuves ir izvietotas kastes un kastītes ar zaļiem plastmasas augiem, kas imitē, kā šķiet, kaņepes. Visa telpa gandrīz pilnībā aizaugusi ar tām.

NEPAREIZAIS PORTRETS

Skatuves centrā ažūra koka konstrukcija, kura griežas ap savu asi un kuras otrajā stāvā var uzskriet pa kāpnītēm. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis. Te novietots mājīgs soliņš, kur personāži laiku pa laikam apsēžas. Pie sienas piestiprināts Konstantīna Staņislavska portrets, uz kuru varoņi šad tad zīmīgi paskatās, bet vienā mizanscēnā, nostājušies rindiņā, izstiepj rokas godbijīgi norādošā žestā. Rodas iespaids: Staņislavskis iecerēts kā apzīmējums, varbūt pat simbols teātrim, teatrālismam, kas caurauž Rogas izrādi, ir tās galvenais organizējošais princips. Taču, ja kaut elementārā līmenī zināma krievu režijas dižo dūžu māksla, ir saprotams, ka Staņislavska vietā vajadzēja atrasties pavisam cita režisora portretam. Tam bija jābūt Vsevolodam Meierholdam. Staņislavskis taču ir reālists, lai arī retu reizi lietojis no sadzīves izaudzētu grotesku. Valmieras teātrī nav nekā no reālisma. Tas, protams, nav principiāli, ka Staņislavskis ir iestudējis Ostrovski, bet ne Mežu. Principiāli ir tas, ka šo lugu 1924. gadā ir iestudējis Meierholds, iedibinādams vairākas novatoriskas tradīcijas, bez kurām vairs nav iedomājams modernisma teātris un dažas no kurām, acīmredzot neapzināti, ja jau izvēlēts Staņislavska portrets, pastarpinātā veidā ir lietojusi arī Roga.