Pilsēta ārpus rāmjiem

Ikviena teātra telpa ir radīta tā, lai skatītājam raisītu noteiktu reakciju un attieksmi. Tumsas aizsegs zālē ir kā drošības spilvens, kas dod apziņu, ka uz skatuves notiekošais nevar pienākt pārāk tuvu. Kad teātris iznāk brīvā dabā vai iekļaujas pilsētas vidē, tas ievieš neparedzamību un lielāku ievainojamību, taču vienlaicīgi noņem arī kādu aizspriedumu un iegrožojuma kārtu skatītāja uztverei. Valmieras vasaras teātra festivāla izrādes tika radītas vai pielāgotas savām norises vietām, iedvesmojoties no ārtelpas, un visos gadījumos vieta ir viens no spēcīgākajiem izrādes aspektiem. Tā izpaužas festivāla direktora Reiņa Suhanova talants vienmēr atrast trāpīgu scenogrāfiju saviem darbiem. Katrs festivāla kartē atzīmētais punkts piedāvā atšķirīgu rakursu vienotai idejai par teātri kā kolektīvu mākslas pieredzi, kurai katrs var pieiet no savas puses. Visiem, kam teātris līdz šim ir bijis spēcīgākais Valmieras magnēts, kopš festivāla par tādu ir kļuvusi arī pati pilsēta – pievelkošs ģeogrāfisks punkts Ziemeļvidzemē, teātra pilsēta.

ZEM VIENIEM ZARIEM

Igauņu trupas MTÜ Kell Kümme uzvestā psiholoģiskā drāma Jūlijas jaunkundze, ar kuru tika atklāts festivāls, tradicionālākā un klasiskākā no festivāla izrādēm, savā ziņā konceptuāli pieteica festivāla toni. Kaislīgā un nežēlīgā spēle, kurā uz riņķi griežas sievietes–vīrieša, kunga–kalpa pretnostatītās patiesības, spēka pārsvaram un pārliecībai nosliecoties uz vienu vai otru pusi, raksturo joprojām aktuālas iekšējās šaubas, bailes un pretrunu cīņu daudzos no mums. Pirms simt trīsdesmit gadiem Augusta Strindberga lugā uzdotie jautājumi par līdztiesību, brīvību, indivīda vajadzībām un kopējā labuma mēru rotē turp un atpakaļ kā iegriezts kinētiskais orbītu modelis.

Iestudējumā dominē cilvēka miesas fizioloģiskā ekspresija: krūtis, kājas, greizsirdībā un dusmās sasārtušie vaigi, aktieri šķiet tik tuvu, gandrīz saožami. Bet stāsts šķiet materializējies baltajā veļā, kas ievadā balo Valmieras pilsdrupu pagalma vakara saulē, – izrādes gaitā tā tiek izmīcīta pa veļas kublu, izvārtīta pa dubļiem un sitas aukstām stērbelēm gar Jūlijas jaunkundzes stilbiem kā realitātes cirsti pliķi.