Turpinot cerēt uz veiksmi

Pavisam cita raksta sakarā, vācot informāciju par teātru finanšu situāciju, nesen gadījās sazvanīties ar Daugavpils teātra valdes locekli Ritu Strodi. Vienā elpas vilcienā saņēmu pilnu informāciju par to, ar ko šis teātris atšķiras no citiem – tas veic teātra mākslas pieejamības funkciju Latgales reģionā, stiprina latviešu valodu un izdzīvo apstākļos, kad iedzīvotāju maksātspēja ir ievērojami zemāka nekā citur Latvijā, bezdarbs augstāks un dotācija mazāka nekā dažiem štata un pirmizrāžu ziņā līdzīgiem teātriem. Tas viss ir tiesa. Gribēju piebilst, ka tas ir vienīgais teātris, kur spēlē latgaliešu valodā, bet tā nu gan nav tiesa – spēlē arī Nacionālajā.

Daugavpils teātra īpašā situācija gadu gadiem ir veidojusi tādu kā nerakstītu vienošanos kritiķu vidū. Rakstot pašam un lasot kolēģu rakstīto, bieži vien šī «izņēmuma» sajūta ir spiedusies cauri, sevišķi jau latviešu trupas kontekstā. Bezmaz zemapziņas līmenī, vārdu atlases līmenī – ja citam atklāti pateiksi, ka ir slikti, Daugavpilij sanāks teikt, ka nav pārāk labi. Taču tas neizslēdz aizvainojumu no teātra puses.

Lasot, ko publiskajā telpā ik pa brīdim pauž Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs, var just, ka aiz viņa izsmalcinātās savaldības gruzd aizvainojums un nenovērtētības sajūta. Pāris reižu sezonas laikā emocijas izlauzušās un verbalizētas.

Pirmā reize bija 4. jūlija Neatkarīgajā Rīta Avīzē, kur O. Šapošņikovs izteicās: «Piemēram, šīs sezonas beigās mums bija pat ļoti atklāta saruna ar Spēlmaņu nakts žūriju, daži arī apšauba to, vai man vajadzētu nodarboties ar režiju. Protams, man ir tiesības apšaubīt viņu spējas būt par kritiķiem, un man tam ir argumenti, viņiem noteikti arī.» Kā cilvēks, kurš šai sarunā bija klāt, nudien teju drudžaini centos atcerēties, vai, kurš un kad būtu apšaubījis O. Šapošņikova spēju strādāt par režisoru. Neizdevās. Taču saruna par trupas, īpaši latviešu, spējām nudien bija atklāta un brīžiem paskarba, toties godīga.