Izrādē «Gruzona ehinokaktuss» reāls kaktuss ar smieklīgu latīnisko nosaukumu var kļūt par pārsteidzošu un asprātīgu zemapziņas simbolu. Foto – Inga Plūme
Izrādē «Gruzona ehinokaktuss» reāls kaktuss ar smieklīgu latīnisko nosaukumu var kļūt par pārsteidzošu un asprātīgu zemapziņas simbolu. Foto – Inga Plūme

Veselāks neviens nekļūst

Piezīmes par Mārča Lāča teātri

Aicinājumam uzrakstīt par divām izrādēm, ko pagājušajā sezonā iestudējis Mārcis Lācis, vienlaikus padomājot par šā režisora darbību kopumā, atsaucos uzreiz un ar prieku. Pēdējās desmitgades latviešu teātrī nemaz nav tik daudz parādību, kas mani interesētu tikpat noturīgi kā 2005. gada Latvijas Kultūras akadēmijas tā saucamā leļļu kursa beidzēju radošie ceļi. Jau sākot ar šā kursa unikālo diplomdarba izrādi Karmena. Versija (2005) Aleksandra Mindļina režijā ārkārtīgi sarežģītajā marionešu tehnikā (atceroties gan šīs izrādes, gan vēlāk tapušo marionešu projektu Kurš no mums ir sapinies? (2007) un Karmena. Sievietes versija (2008) konsekvento stilu un burvīgās lelles, var tikai paskumt, cik pieticīgus priekšnesumus par «marionešu izrādēm» Leļļu teātris dēvē pašlaik), pēc kuras gan Leļļu teātrī palika strādāt tikai nedaudzi šim nolūkam skolotie aktieri. Šobrīd no tiem nedaudzajiem savā pirmajā darbavietā palikušas tikai Baiba Vanaga un Dana Lāce un pieder pie nu jau pavisam nedaudzajiem patiešām profesionālajiem leļļiniekiem.

Tūlīt pēc augstskolas beigšanas daļa no šā kursa sastrīdējās (gan ar, gan bez iemesla) ne tikai ar Leļļu teātri kā institūciju, bet visvairāk laikam ar arhaisku teātra tradīciju kā tādu (visekstrēmāk, bet tieši tāpēc visprecīzāk «jauno un dusmīgo» pozīciju, šķiet, toreiz izteica Gints Širmelis-Širmanis: «Es nevarēju pastrādāt ar lellēm, kas izskatās pēc tačkām un ir vecākas par manu tēti. Šķiet, Pifam pirkstu pieliekot, tas sabirzīs.» Diena, 03.02.2007.). Viņi izvēlējās pierādīt un radīt kaut ko paši savu. Un tapa objektu teātris umka.lv – viens no novatoriskākajiem pēdējās desmitgades latviešu teātra projektiem, kas tiešām ne tikai vārdos, bet arī darbos kardināli reformēja šejienes lokālo izpratni par leļļu teātri. Nu jau kādu brīdi apvienība vairs nepastāv, tomēr tās ne ar ko nesajaucamā estētika ļoti radošas transformācijas piedzīvo umka.lv bijušo līderu Ģirta Šoļa, Andra Kalnozola un Mārča Lāča individuālajā un nu jau arī visnotaļ regulārajā režisoru darbībā. Vairākos projektos gan agrāk, gan tagad viņi kā aktierus pieaicinājuši arī savus kursabiedrus Mariju Bērziņu, Baibu Vanagu, Armandu Berģi, Mārtiņu Brūveri, Valdi Vanagu, Madaru Zvaguli… Un izrādās, ka arī tie šā kursa beidzēji, kas leļļu teātrī nav nostrādājuši nevienu dienu, joprojām lieliski pārvalda māku pazust aiz maskas, vadīt lelli, sarunāties ar objektiem, piešķirt dzīvību lietām, citiem vārdiem sakot, radīt teātri kā spēli.

Žurnāli