Parāds Rainim un Petrenko

Kad 27. janvāra vakarā Krievu teātrī pēc izrādes Mīlas svētība, priecīgi pārsteigta par gūto baudījumu no kolēģu atturīgi vērtētās izrādes, devos uz garderobi pēc mēteļa, man pretī nāca režisors Dmitrijs Petrenko, kurš izskatījās akurāt tikpat priecīgi pārsteigts, par ko abi vienojāmies. Teicu, ka šo izrādi nu gan vērts analizēt atkārtoti un šķirti no iepriekš dzirdētajiem viedokļiem, uz ko Petrenko atbildēja, ka gaida šo rakstu. Arī par to vienojāmies. Tāpēc raksts par Mīlas svētību un Aspazijas Vaidelotes iestudējumu Valmieras drāmas teātrī Ineses Mičules režijā ir iekavēts «parāds» Rainim, Petrenko, izrādes Mīlas svētība režisoram Igoram Koņajevam, bet galvenokārt Eduardam Cehovalam, kā arī Aspazijai, Mičulei, bet galvenokārt Evitai Sniedzei par viņu uzdrīkstēšanos Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā iestudēt Raiņa un Aspazijas darbus uz teātra lielās skatuves. Arī Reinim Suhanovam, kura iestudētā Vētras sēja jau pazudusi no Valmieras teātra repertuāra, bet Sarkanās puķes raksta tapšanas brīdī izsludinātas kā pēdējās. Vaidelote savukārt nespēja piepulcēt pilnu lielo zāli jau nākamajā dienā pēc pirmizrādes, kaut arī ir nopietns mākslas darbs. Tāpēc «diskurss», no kāda top šis raksts, jāuzlūko ne kā teātra zinātnieces impresijas labu brīdi pēc mākslas notikumiem jeb atmiņas par tiem, bet kā tāda cilvēka viedoklis, kurš no brīvas gribas un patiesas intereses vadīts strādāja ar Raiņa un daļēji arī Aspazijas radošo mantojumu visu 2014. gadu, gatavojoties Raiņa sapņu iestudējumam 2015. gadā, un kurš uzskata, ka bez Raiņa darbiem Latvijas teātris ir zaudētājs.

MĪLAS SVĒTĪBA

Rīgas Krievu teātra izrādes kritiskais vērtējums speciālistu acīs acīmredzami uzrāda konteksta jēdziena dažādo izpratni. No vienas puses, analizējot izrādi, tiek prasīts unikāls skatījums, kas paver latviešu (!) teatrāļiem jaunus aspektus Raiņa un Aspazijas daiļradē vai tās interpretācijā, iekļaujot izrādi kopējā Latvijas teātra kontekstā. No otras puses, izrāde netiek analizēta paša teātra mākslinieciskās programmas kontekstā, kaut tieši šis uzvedums kārtējo reizi parāda Rīgas Krievu teātra vēlmi/gatavību ierakstīties Latvijas teātra kopējā ainā, jo turpina iepazīstināt nelatviešu teatrāļus ar skatījumu uz latviešu literatūru un kultūru «no malas».