Pirmais, ko skatītājs uz Liepājas teātra skatuves izdzird, ir Gata Malika Rakitina monotonā balss. Viņš kaut ko lasa priekšā Natālijai Petrovnai (Inese Kučinska). Foto – Ziedonis Safronovs
Pirmais, ko skatītājs uz Liepājas teātra skatuves izdzird, ir Gata Malika Rakitina monotonā balss. Viņš kaut ko lasa priekšā Natālijai Petrovnai (Inese Kučinska). Foto – Ziedonis Safronovs

Joks ar oderīti

Konstantīna Bogomolova «Mēnesis uz laukiem» lika sevi pagaidīt

Izsludināts kā Liepājas teātra pagājušās sezonas pēdējā pirmizrāde, Bogomolova Mēnesis uz laukiem patiešām uz skatuves nonāca pašā pavasara izskaņā, 27. maijā. Un tomēr paspēja sacelt lokāla mēroga viesuļvētru – skatītāju sašutumu par «neko» (citēju komentāru teātra mājaslapā), ar ko Liepājā ievērojamus panākumus iepriekš guvušais viesrežisors viņus aplaimojis.

Kaut kādā mērā skatītājus, protams, var saprast. Ivana Turgeņeva luga ir nerimstoši populāra gan teātrī, gan kino, jo piedāvā skaistas lomas dažādu paaudžu aktieriem, bez tam – darbība noris 19. gadsimta vidū, pārtikušā muižā. Mēnesī uz laukiem ir viss, ko no krievu klasikas iespējams gaidīt kulturālam vakaram ārpus mājas – mīlestība, melodramatiski sižeta pagriezieni, elegantas kleitas un skaistas sadzīves formas, kas uzdzen liegu nostalģiju pēc dzīves, kādu neviens no mums nekad nav dzīvojis un nedzīvos un kas tādēļ, protams, tēlojas rožainās, pat ja mazliet smeldzīgās krāsās. Un kas tur slikts – gūt emocionālu atspaidu skaistu lietu un vārdu ietvarā? Bet Liepājas gadījumā šī glancētā Turgeņeva lugas garoziņa Bogomolovu nepavisam nav interesējusi.

Mēnesi uz laukiem režisors ir pamatīgi «apcirpis», lai gan – nekā lugai būtiska tomēr netrūkst. (Tas tiešām ir pārsteigums, ņemot vērā, ka izrāde ir pat ļoti īsa: pārvelk tikai drusku pāri stundai.) No krievu lauku sadzīves ainas pilnasinīgā, daudzgalvainā ansambļa Bogomolovam bijuši vajadzīgi tikai četri mīlas trijstūrī iesaistītie, bez tam ievērojami modernizēta sadzīves vide un līdz ar to arī varoņu sociālās lomas. Turgeņeva varoņi nāk no muižniecības vides – Natālija Petrovna, pārtikusi dāma, sieviete pilnbriedā, vīra tikai saimniecību redzošo acu priekšā ieskatās dēla privātskolotājā – jaunā censonī Beļajevā. Jūtas nekļūst abpusējas – puisi paralizē abu sociālo stāvokļu atšķirības, un viņš daudz brīvāk jūtas saimnieces aizbilstamās Veročkas sabiedrībā. Notiek tas, kam jau šādās situācijās lemts notikt – meitene iemīlas, abas sievietes kļūst par sāncensēm, un vienīgais, kas visu šo putru saprot ievērojami ātrāk par pārējiem, ironiskā kārtā ir Natālijas Petrovnas uzticības persona, iespējams, mīļākais, – ģimenes draugs Rakitins. Katrā ziņā abiem viņa ilggadīgā mīlestība nav noslēpums.

Žurnāli