Kad viss sabrūk

Skatoties mūsdienu teātra iestudējumus, ir jāpatur prātā, ka izrāde nekad nav par to pašu, par ko ir luga. Tas ir tāds mūsdienu teātra režisoru goda kodekss – tu nedrīksti mehāniski atkārtot to, ko cits autors jau pateicis. Pieņemot, ka skatītājs zina lugas vai literārā materiāla vēstījumu, izrādē ir jāpiedāvā kaut kas vēl – jauna, apgriezta, apvērsta vai pārdefinēta tās satura interpretācija.

Cits jautājums, vai vispār ir iespējams pateikt kaut ko jaunu. 1972. gadā Horhe Luiss Borhess dzejas un eseju krājumā Tīģeru zelts rakstīja: «Ir tikai četri stāsti. (..) Un, lai cik daudz laika mums būtu atlicis, mēs tos turpināsim pārstāstīt – tajā vai citādā veidā.» Šie stāsti (vai sižeti) ir četri: par nocietināto pilsētu, par atgriešanos mājās, par došanos ceļā dārgumu meklējumos un ceturtais – par Dieva pašnāvību. Ir diezgan viegli saskatīt šo sižetu klasiskās versijas: stāsts par Troju, stāsts par Odiseju, stāsts par Zelta aunādu un neskaitāmās reliģijās atkārtotais stāsts par Dieva nāvi, kurai seko augšāmcelšanās. Dievs principā nevar tikt nogalināts, tāpēc jebkura leģenda par mirušu dievu nonāk pie secinājuma, ka šī nāve ir bijusi apzināta un simboliska – tātad pašnāvība. Visdrīzāk – ar nolūku kaut ko pārbaudīt, pierādīt vai paskaidrot.

Šajā nozīmē klasiskais teātris, kurā izrādes mērķis bija pastāstīt kādu jau zināmu stāstu, ir miris. Publikai tiek piedāvāts tas, ko tā nezina. Kaut kas jauns. Kaut kas tāds, ko tā piedzīvo no jauna. Un te atkal jāsaka – ar mērķi kaut ko paskaidrot, pierādīt vai pārbaudīt.