Teātra jaunā smarža

Pēc divu mēnešu gaidīšanas un dažādiem interneta izrāžu vingrinājumiem, atkal notikusi teātra un publikas tikšanās klātienē. 22. maijā Daugavpils teātrī notika pirmā pēcizolācijas pirmizrāde 20 skatītājiem Bez lieciniekiem. Šī teātra un skatītāju satikšanās ir priecīgi pacilājoša, un reizē tajā jūtams, kas drudžaini saspringts — bailes kļūdīties. Runa šoreiz nav par neizdevušos izrādi, bet par pašu skatītāju klātbūtni teātrī. Bažas izdarīt ko nepareizu (pietiekami nedezinficēt vai pienākt par tuvu), kā dēļ teātris atkal varētu iegrimt izolācijas atsvešinātībā. Šīs izkāpinātās rūpes uzjundī sajūtu, ka, lai arī teātris ļoti gaida mani kā skatītāju, reizē es esmu apdraudējums, bacilis, kas var iznīcināt turpmākās darba iespējas. Tādēļ ik pa brīdim gaitenī dzirdams pulverizatora šņācošais sprakšķis un degunā iecērt asais dezinfekcijas līdzekļa smārds. 

Katram savs prožektora stars

Ienākot spēles telpā, katra skatītāja vieta ir spožas prožektora gaismas izcelta. Izrādes režisors un teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs to skaidro ar ārēju apstākļu provocētu izvēli — sildīt skatītājus dzestrajā teātrī (taupīšanas nolūkos teātrī ir atslēgta apkure). Reizē tā ir iespēja aktieriem redzēt, ka atriezies viņu sarunu partneris — skatītājs. 

Jauši vai nejauši radušais paņēmiens labi iederas kopējos spēles noteikumos un izrādes stāstā, ko veido četru atsevišķu cilvēku skatījums uz vieniem un tiem pašiem notikumiem. Aleksandras Striževskas gluži svaigi sarakstītā  luga (pirmo reizi publikai izpildīta 2019. gadā starptautiskā dramaturģijas festivālā Ļubimovka) Neviens nedzirdēja ir stāsts par divām vardarbībām un apstākļu kopumu, kas pie tām novedis. Lugas struktūra ir izaicinoši vienkārša: trīs cilvēki stāsta savu notikumu gaitu, katrs saskaņā ar savu pieredzi, sociālo lomu vai rīcību. Dara to, cits citu pārtraukdami, it kā papildinādami. No šiem puzles gabaliņiem veidojas kopējā daudzslāņainā bilde. Autore atstājusi ļoti plašu rīcības brīvību izrādes «stāstīšanas» procesam: visi stāsti var ritēt paralēlos laikos un telpās, varoņiem koncentrējoties tikai uz sevi (jo katrs stāstījums, lai arī ar pārtraukumiem, secīgi rit uz priekšu), vai arī dzirdēt citam citu, papildinot otra teikto ar savu notikumu versiju. No visām šīm izvēlēm mainās izrādes intonācija un stāsta dramatisms. 

Oļegs Šapošņikovs ir izvēlējies versiju, kad varoņi viens otru redz un dzird. Viņi visi dzīvo vienā laikā un telpā, un cenšas citiem pieradīt savu taisnību. Daugavpils izrāde ir savdabīgs tiesas process, kur secinājumi par notikušo ir jāizdara publikai. Inga Bermaka-Apiaha uz skatuves radījusi mūsdienu dzīvokli, varoņi ir ietērpti mūsdienu drēbēs — tātad viss notiekošais ir par cilvēkiem mums līdzās. 

Uzreiz gan jāsaka, ka izvēloties pieeju, ka aktieri ir advokāti saviem personāžiem, stāsts būtiski vienkāršojas. Kļūstot par aizstāvi varoņu rīcībai, maznozīmīgāks paliek tēlu raksturs un emocionālai pieredzei. Toties priekšplānā izvirzās viņu sociālās lomas. Rezultātā uz skatuves tiekas provinces mājsaimniece Olga, kam laimējies dzīvot Maskavā un kuras dzīvi veido žurnālos aizgūti padomi. Brīvais gars jeb radoša māksliniece Jana, kas ir pilnīgi nepiemērota ikdienas dzīvei. «Vīrietis parastais» Ļoša, kura griba koncentrējas tikai uz seksuāliem mērķiem, bet dzīve rit zem sievas tupeles. Demiurgs, mačo tipa vīrietis — Karabass. 

Manī paliek prieks par notikušo teātra un skatītāju atkalsatikšanos

Pēc izvirzītajiem spēles noteikumiem, aktieriem jāspēlē nevis paši personāži, bet jāattaisno viņu rīcība. Vispārliecinošāk ar šo uzdevumu tiek galā Natālija Kotona Olgas lomā. Viņa ir gan mietpilsoniskā provinciāle, gan empātiska sieviete māte, kas spēj līdzpārdzīvot arī Janas ciešanām. Daudz grūtāk klājas Jeļenas Ņetrjosinas Janai. Viņas emocionālajā gammā ir naivas meitenes un ievainota bērna intonācijas. Abas šīs emocijas ir intonatīvi tik tuvas, ka brīžiem grūti šķiramas. Stāstam ritot un dramatismam pieaugot (Jana ir izvarošanas upuris), nekas būtiski jauns neparādās. Savukārt pilnīgi nesaprotamā emociju virpulī dzīvo izrādes galvenais varonis – Maksima Terļecka Ļoša. Izrādi aktieris sāk vispārākā pakāpē — nervozās, histēriskās intonācijās stāstot par savu armijas dzīvi un ierašanos Maskavā. Atrast šādai emocionālai sakāpinātībai pamatojumu ir ļoti grūti, pat advokāta loma to neattaisno. Izrādei ritot, emocionālās šūpoles te pieaug, te noplok,  diemžēl tiešu saikni ar stāstu vai «dialoga» partneri man ieraudzīt neizdevās. Savā ziņā viskomfortablākā, lai arī saturiski pretrunīgākā loma – Karabass – tikusi Mihailam Abramovam. Viņš gluži kā varonis spožās krūšu bruņās uz skatuves parādās tikai izrādes noslēguma posmā, lai pārcirstu savilkto Gordija mezglu. Abramova Karabass ir īgņa ar garu netikumu sarakstu, bet viņa radošais gars padara viņu absolūti iekārojamu. Paša šarma un vīrišķības apburts, Karabass arī nolemj noslēgt rēķinus ar Janas pāridarītāju.