...un tukšumā ieplūst saturs

Mišela Velbeka plaši izskanējušā un pretrunīgi vērtētā romāna Pakļaušanās tulkojums, dramatizējums un iestudējums, man liekas, ir Alvim Hermanim ļoti personisks darbs. Arī dziļi pašironisks darbs. Tikpat personiski un empātiski to uztvēru. Jo skaidrs, ka neviens, izņemot pašu režisoru, nav īsti spējīgs saprast, «kas aiz visa tā stāv», kā Hermanis raksta savā publiskajā, tālab pēdiņās liktajā «Dienasgrāmatā». Bet mākslas darba jēga jau izšķiļas tieši šajā divu izpratņu – autora un uztvērēja – sadurē.

BRŪNĀ DĪVĀNA METAMORFOZES

Hermaņa telpa Latvijā, un tātad JRT, ir ierasti lakoniska. Brūns milzīgs dīvāns, gana lietots un apvazāts. Uz tā, pie tā, aiz tā notiek pilnīgi viss. Pirmoreiz skatoties, kaut kas skrāpējās atmiņā, bet uzreiz nedevās rokā. Dīvāns! Burvīgi daudznozīmīgais arābu vārds. Neaizmirstams kā pirmā erotiskā pieredze, slepus lasot Tūkstoš un vienas nakts pasakas, šķirstot smago sējumu lillā vākos, brīnoties par dīvainajiem vārdu salikumiem «arābu taukaste» vai «neurbta pērle». Vezīri taču vienmēr pulcējās dīvānā. Šis arābu izcelsmes vārds, kā izrādās, apzīmē gan likumu krājumus, gan likumdevēju sapulci, gan... kāda autora poētiskus kopotus rakstus. Kā ironizēdams pats par sevi, režisors šajā izrādē citē bijušu izrāžu momentus, palaikam tieši tos, par kuriem kritizēts.

Dīvānam pāri ir kantaina arka, uz kuras kā ekrāna mainās Austrumu ornamenti: brīžiem pārsteidzoši līdzīgi latviskajiem, citkārt atgādinādami kaut ko no gotisko dievnamu rotājumiem, lielākoties – kā noslēpumains un intriģējošs, bet neizlasāms paralēlais «teksts». Videomākslinieces Inetas Sipunovas atrastie ornamenti bija šāsvasaras Zalcburgas festivālā iestudētās Riharda Štrausa operas Danajas mīla scenogrāfijas pamatā, un daudzi vērtētāji to nosauca par skaistu, bet pašmērķīgu paņēmienu.

Tikpat labi brūnais dīvāns var būt arī tikai mēbele – kā freida raibu austrumu segu pārklātā kušetīte

Kad galvenais varonis, Viļa Daudziņa Fransuā, pēdējoreiz tiekas ar Janas Čivželes Mirjamu, sievieti, ko, iespējams, mīlējis, – augšā ekrānā savā molusku ekstāzē savijas gliemeži, līgani piemērojot kustību ritmu Margarētas ārijai Mīlas svelošā liesma/D’amour l’ardente flamme. Šo videofragmentu tieši šīs ārijas laikā Parīzes Bastīlijas operas pirmizrādes publika uztvēra kā ņirgāšanos par Berlioza Fausta pazudināšanu, un vēlākajās izrādēs un ierakstā vairs šūpojās tikai zaļa zālīte. Klausīdamies kolēģa pļāpas, Fransuā garlaicībā lokās un virpinās, saucot atmiņā gan Gundara Āboliņa šagālisko «lidošanu» pakaļ koferim Kabalas noslēpumos, gan «nedeju» Brodskī/Barišņikovā, par ko taču arī režisors saņēma pārmetumus. No sīkumiem salasās tāds skumji ironisks credo – «še es stāvu un citādi nevaru». Tāpēc man liekas, ka šī ir Alvja Hermaņa pēdējo gadu vispersoniskākā izrāde.