«Pīters Pens. Sindroms»
Pārdomas pēc izrādes Nacionālajā teātrī
Pīters Pens – brīnumdaris, iepriecinātājs, mūžīgais bērns! Pirmais, ko uzzinām pašā izrādes sākumā, ir vēsts, ka Pīters Pens, neraugoties uz uzticamās Fejas lūgumiem, vairs nevēlas iepriecināt un rādīt brīnumus. Nē un nē! Kādēļ? Jo ir karš! To zinām mēs, tie, kas sēžam zālē, to zina PPKrimovs, bet nezina meitenīte, kura guļ nemājīgi tukšā bērnistabā. Tikai viena rotaļlieta pieslieta redeļu gultiņai – Dalī karā cietusī žirafe un TV ekrāns pie plikās sienas. Lai skatītos multenes? Vai ziņas? Bēgļu miteklis? Mājas, kas nav mājas? Galvā ieskanas Raiņa – «uz mājām, garām mājām…».
Un tad notiek brīnums. Meitenīte pamostas, pieceļas kājās un stingri noprasa: «Kā tevi sauc?» Egons Dombrovskis nodreb un atbild: «Pīters Pens.» Šeit meklējama izrādes atslēga. Mākslinieks melot nespēj. Vārds ir nosaukts, un ezers nokrīt uz zemes. Pīteram Penam ir jābūt un jārāda meitenītei brīnumi. Tiek sasaukti bijušie rotaļu biedri. Tādi paši klaidoņi kā Pens, saburzīti, samulsuši, tomēr iepriecināti. Varu tikai iedomāties, kā jutās lielie latviešu teātra meistari Eslingenas bēgļu nometnē, sanākot uz pirmo mēģinājumu. Mazajai Martai prieku varētu sagādāt spilvenu cīņa. Brīnums – baltas dūnas kā sniegs piepilda visu bērnistabu. Bet karā mirst arī putni, un uz sienas paliek sarkanas šļakatas. Arī nākotnes celtnēm paredzētie meitenītes tēva arhitekta rasējumi nešķiet saudzējami laikā, kad mājas tiek grautas. Kur gan ir pats tēvs? Vai dzīvs? Jātveras pie dabas. Jāparāda Martai, ka var doties pārgājienā ar draugiem, ar telti, ar dziesmām pie ugunskura, ar zirgu un lietu. Iespējams, ka Martai nav šādas pieredzes, ir multenes un internets. Jauns piedāvājums – dodamies romantiskajā pagātnē, tajā, kurā notika dueļi! Skatīsimies slaveno Dantesa un Puškina divkauju. Divi vīriešu stāvi miglā. Šāviens. Viens no viņiem krīt. Tas ir Puškins. Tomēr notikuma nopietnība nomāc romantiku. Pīters Pens nolemj parādīt smieklīgu dueli, un Puškins tiek nogalināts vēlreiz, saraujot viņu gabalos. Kā zinām, traģēdijas atkārtošana pārvēršas farsā. Mēs, skatītāji, redzam, ka joki Pīteram tā īsti nepadodas. Laikam tomēr pats ir pārāk noskumis. Tiek sazvanīti draugi – izraidītie, trimdu pieredzējušie, no vardarbības cietušie dažādu tautību mākslinieki no dažādiem gadsimtiem. Ierodas Rainis. Viņš ir skumjš. Man atkal ausīs ieskanas – «uz mājām, garām mājām…». Man ir bieži nācies dzirdēt, kā latvieši apsmej Raini. Un tomēr – posta laikā tieši šie lielie gari palīdz izdzīvot. Manā jaunībā padomijā Bahu tikpat kā nespēlēja, jo vācietis. Bet bija tādi, kas spēlēja pat koncentrācijas nometnē, neskatoties uz to, ka vācietis.
Šajā izrādē režisors, mākslinieks Krimovs runā par mūžīgo karu, kas risinās starp varas un Gara pārstāvjiem.
Jā, izrāde ir sāpīga. Tā ir viena no daudzajām kara sejām. To rada dvēselē ievainotais Pīters Pens. Rit trešais kara gads. Gaiss sāp. Varam tikai apbrīnot, kādā bezbailīgā atklātībā autors dalās savās sāpēs, kļūstot neaizsargāts kā Antejs, kas atrauts no zemes. Jebkuram, kam tas sagādā prieku, ir iespēja viņu paspārdīt. Rainis aiziet uz mājām, garām mājām, kur nebūs sienas vairs starp – taisnis, netaisnis, Mihails Čehovs uz Ameriku, bet Pīters Pens iziet pa skatītāju zāles durvīm uz tualeti nomazgāt rokas. Kad atgriežas, Marta ir jau pieaugusi, pagājuši 20 gadi. PPKrimovs jautā – pa kuru laiku? Es taču tikai izgāju nomazgāt rokas! Ļoti sāpīgs brīdis izrādē. Mums, kas dzīvojam savās privātmājās un dzīvokļos, ir grūti pieslēgties šai kara sejai – miljoniem svešumā nevienam nevajadzīgu cilvēku, starp kuriem klīst arī skumji, jokot nespējīgi Pīteri Peni. Es no sirds ticu, ka viņiem būs iespēja ar Gulbīti aizlidot uz Laimīgo zemi, tātad uz mājām, tad, kad uz gulbjiem vairs nešaus.