Jaunais fiziskums

Žurnāla Teātra Vēstnesis redakcija rosināja padomāt par to, vai un kā teātrī šajā sezonā mainījušās kontakta formas – gan performeru un skatītāju, gan pašu performeru attiecībās. Uzdevums tika formulēts aprīļa vidū, vēl kavējoties nesenajā «īstā» teātra pieredzē – atceroties Ģertrūdes ielas teātra iestudējumus Situāciju komēdija un Malkas ceļi, kā arī Dirty Deal Teatro darbus Drosmes projekts un Izskatās, ka tu mirsi. Taču, jo vairāk esam iedzīvojušies vai aizdzīvojušies ārkārtas stāvokļa noteikumos, jo grūtāk ir ignorēt iespējamo tuvo nākotni, kurā jāmēģina… izdzīvot. Gan māksliniekiem, turpinot radīt, gan skatītājiem, kuriem performatīvās prakses ir būtiska pasaules un sevis izzināšanas iespēja.

Dita. Sarunas ievadā nosauktie iestudējumi droši definējami kā starpdisciplināri projekti, jo izteikti turpināja vienot dažādu mākslas veidus. Situāciju komēdijā uz skatuves klusē aktrise Ināra Slucka un horeogrāfe Jana Jacuka, tikmēr skatītājs var lasīt tekstus un būvēt savu «teātri» galvā (rež. Vsevolods Ļisovskis). Evas Krūmiņas veidotajā dejas izrādē Drosmes projekts dejotāja Elīna Lutce sirsnīgi «uzbāžas» skatītājiem ar komentāriem par spēles laukumā notiekošo, kamēr pārējie dejotāji teju līdz izmisumam atkārto un atkārto iestudēto kustību ainu. Režisora Andreja Jarovoja veidotajos Malkas ceļos aktieris Edgars Samītis un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš vēl sirsnīgāk vienkārši tēš koka baļķēnus un neizdveš ne vārda. Režisors Valters Sīlis un māksliniece Kate Krolle abu kopdarbā runā, runā, runā. Man kā skatītājai šīs dažādo mākslas jomas praktiķu tikšanās vienmēr likušās ļoti auglīgas un interesantas šā vārda visbanālākajā nozīmē. Un vislielāko gandarījumu esmu jutusi tajās izrādēs, kur acīmredzot bijusi pilnīga uzticēšanās gan kolēģu starpā, gan attieksmē pret skatītāju. 

Taču patlaban – iedomājoties, ka teātris kādu laiku pamatā būs tikai ekrānā, man ir bažas, ka, piemēram, horeogrāfi atkal tiks nobīdīti maliņā... 

Inta. Bažas par to, kas notiks ar deju un horeogrāfiem ir ļoti pamatotas. Trīs metru attālumā grupas dejojuma maģijas nebūs. No otras puses, varbūt beigsies «cepšanās» par to, kāpēc dejā tik daudz solo darbu. Lai arī vēsturiski tas tā noticis finansējuma dēļ, varbūt tagad tā būs jaunā dejas realitāte. Vai digitālo formātu dēļ horeogrāfi pazudīs no teātra «skatuvēm»? Ja režisoriem un teātriem būs pietiekami daudz naudas, tad nedomāju, ka tā notiks. Arī zoom lodziņos var būt aktieru tēla izpausta horeogrāfija, bet tikpat labi arī horeogrāfa radīta matemātika. Labs piemērs ir Dagmāras Bārbales video darbi, kas tapuši pēdējā mēneša laikā. Arī Ilzes Zīriņas kontaktimprovizācijas nodarbība ar LKA studentiem tīmeklī. Horeogrāfija kā telpas un laika radīšanas metode lieliski noder un darbojas arī ekrānā, arī bez cilvēkiem. Skaidrs, ka horeogrāfiem nāksies domāt par visādiem jauniem risinājumiem, bet nedomāju, ka kovids nokaus deju kā dzīvas saskares un pieredzes mākslu. Pieskarsimies viens otram nelegālos pagrīdes seansos, vecais fiziskums izrādīsies kā kokaīns. Lēmumi par to, kā un ko glābt kultūrā, gan var nokaut horeogrāfus un dejotājus, jo tieši dejai draud visilgākā dīkstāve. Ceru uz horeogrāfisku digitālo teātri, jo runājošās galvas jau tāpat katru dienu jāpieredz dažādās sapulcēs. Un kustība tur no kustības teatralizētā konferencē ne ar ko īpaši neatšķiras. Bet varētu. 

Dita. Bet tieši «teatralizētā konference» – Elmāra Seņkova iestudētā Irānas konference mani rosināja uz intensīvām pārdomām par to, ka arī digitālā formā iespējams panākt neticamu klātbūtnes sajūtu. Neraugoties uz to, ka tas bija ieraksts (gan jau ka samontēts un apstrādāts), tuvplānā vērojot katra dalībnieka jeb aktiera knosīšanos, padzeršanos, staipīšanos vai ieinteresētu līdzsekošanu, kas bija gana bagāta ķermeņa valoda, es noticēju, ka teātris iespējams arī tiešsaistē.  Skaidrs, ka tas ir cits enerģijas lauks un atšķiras no reālā. Varbūt vienkārši esam jau uztrenējušies virtuālo realitāti pieņemt kā īstu? Es vaicāju, piemēram, horeogrāfei Janai Jacukai, kā atšķīrās viņas sajūtas par publiku izrādē Situāciju komēdija un 29. aprīļa rītā, kad viņa vadīja Dejas dienas atklāšanas pasākumu – kopīgu vingrošanu tiešsaistē. Izrādās, rīta rosmes laikā viņa vienkārši esot mēģinājusi ticēt, ka visi, kas pieslēgušies tiešsaistē Ģertrūdes ielas teātrim, tiešām kopā ar viņu arī vingro. Un pēc tam saņēmusi desmitreiz vairāk atsauksmju nekā pēc reālām izrādēm. Mani vienkārši interesēja, cik ļoti māksliniekam taipus ekrāna ir svarīgs dzīvais kontakts ar publiku.

Caur ekrānu kā kontakta medijs jau noderēs tikai acis un nedaudz ausis. Padsmit collas telpā gaisu neievibrēs

Tu pieminēji Ilzes Zīriņas tiešsaistē vadīto kontaktimprovizācijas nodarbību. Līdz šim video formātos mani ļoti nodarbināja jautājums – kā vispār tuvākā gada laikā būs iespējama kontaktimprovizācija, kas ir tik svarīga laikmetīgās dejas daļa. Un tā ir! Tikai citā formā… Vai tu arī esi aizdomājusies, kādā virzienā dejas «teātris» varētu mainīties, neskaitot ierasto solo praksi ierasti mazam skatītāju lokam?