Teātris dzīvē un ekrānos

Janvāra beigās Liepājas teātrī tapa izrāde Vienaldzības gadsimts par klases salidojumu virtuālajā telpā. Toreiz, laikā pirms pandēmijas, tas likās interesants māksliniecisks paņēmiens, līdz nedaudzu mēnešu laikā virtuālās sapulces kļuva par mūsu ikdienu. Uzrunāti sarunai par izrādi un esošo situāciju, gan mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo, gan režisors Dmitrijs Petrenko izteica vēlmi tikties klātienē. Reiņa vadīti un organizēti, runājām Botāniskajā dārzā ziedoša ievu krūma paēnā. Kā jau pandēmijas laikā klājas, saruna sākas ar informāciju par veselības stāvokli un iemesliem, kādēļ kāds varētu sākt klepot. Sarunai ritot, vīrusa draudi aizmirstas un arī nepieciešamība klepot. 

Ekrāns un spogulis

Andra Rutkēviča. Vilšus vai nevilšus esat iestudējuši ļoti pravietisku izrādi ar telefona formāta bildītēm.

Reinis Dzudzilo. Protams, tas ļoti sasaucas ar šo laiku. Aleksandra Moločņikova sākotnējā sinopsē nebija nekādas ārkārtas situācijas. Tas bija klases salidojums, kurā cilvēki satiekas. Ārkārtas situāciju dramaturģiski izrādē ienesa Rasa Bugavičūte-Pēce.

Dmitrijs Petrenko. Es paskaidrošu: sākumā izrādei bija domāts cits režisors Aleksandrs Moločņikovs, kurš arī atnesa šo ideju. Viņš nevarēja atbraukt uz Latviju, un Herberts Laukšteins piedāvāja man to darbu. Es ierosināju pārtaisīt, lai tas būtu vairāk par mums. 

Krista Dzudzilo. Moločņikovam tā bija katra indivīda personīgā izvēle, sarunāties caur datora ekrānu ar saviem draugiem. Rasa absolūti no sevis pievienoja klāt šos spaidus. Ārēja kataklizma visus piespiež palikt mājās un pārliek atbildību no indivīda personiskās izvēles uz kolektīvo izvēli. Tas ir visai neparasti, ka dzīve un teātris pilnīgi pārklājās.

Andra. Tajā brīdī, kad jūs iestudējāt Vienaldzības gadsimtu, tā bija kāda iluzorā pasaule, kurā pēkšņi nevar satikties. Vai jūs spējāt to iztēloties? Tev, Dima, strādājot ar aktieriem, jāspēj ļoti konkrēti iedomāties, ka viņi nevis negrib doties uz salidojumu, bet komunicē caur datoru ekrāniem, jo nedrīkst satikties klātienē. Pirms trim mēnešiem tā bija pilnīgi neiespējama situācija.

Dmitrijs. Tajā brīdī mēs domājām, kā tas ir, kad tu nevari iet ārā, jo ir komandantstunda. Mēs esam mēģinājuši WhatsApp sazvanīties. Bija interesanti meklēt izpausmes formas. Kā mēs runājam internetā? Citādi nekā klātienē. Aktieri man un sev visu laiku atgādināja, cik svarīgi ir neaizmirst, ka tur ārā kaut kas notiek. Bet, tikko tas viss sākās, man arī bija skaidrs, ka tagad aktieriem būs cita emocionālā pieredze. Protams, izrāde arī aktieriski citādāk skanēs. Varbūt aktuālāk. Varbūt parādīsies citas emocionālās krāsas. 

Laikam kaut kas jau sākās Ķīnā, bet mēs neticējām, ka tas var atnākt arī līdz mums. Mēs konstruējām tādu hipotētisko situāciju: kas būtu, ja būtu. Atceros, ka pirmie skatītāji pēc noskatīšanās man rakstīja, ka, cerams, mums līdz kaut kam tādam ir vēl ļoti tālu. 

Reinis. Reizē tas arī nav nekas pravietisks. Šī realitāte eksistēja arī līdz tam. Mēs, piemēram, ar manu tēvu, kurš nedzīvo Latvijā, ar dažiem draugiem, kuri arī nav desmit minūšu, stundas vai trīs stundu attālumā, jau iepriekš sarunājāmies šādā veidā.

Krista. Mēs neesam digitālās vides skeptiķi. Jau veidojot izrādi, teicu, ka mēs nerunājam par kaut kādu imagināru nākotni. Mēs runājām par tagadni, kurā šāda komunikācija pastāv. Mēs visi diezgan daudz laika pavadījām internetā arī pirms šīs ārkārtas situācijas. Protams, tagad tas ir daudz, daudz izkāpinātāk. Kāpēc mums bija interesanti taisīt šo darbu? Tāpēc, ka digitālā vide ir arī brīnišķīga komunikācijas platforma, kura dod iespējas, kādas iepriekš nebija pat iedomājamas. Kaut vai sazvanīšanās ar Reiņa tēvu, kurš dzīvo Krievijā. Sazvanīšanās ar mūsu draugu, kurš dzīvo Ņujorkā. Tās ir saturīgas sarunas, nevis nejēdzīgas pseidokomunikācijas formas. Tā ir īsta komunikācija, tikai savādāka, bet vienlaicīgi tā nekādā ziņā nespēj izkonkurēt fizisku satikšanos.