Lorkas piesātinātajā izplatījumā

Mirkli pirms pandēmijas izraisītā ārkārtas stāvokļa izziņošanas valstī, 2020. gada 5. martā, Nacionālajā teātrī pirmizrādē īsi un spilgti uzplaiksnīja spāņu dramaturga Federiko Garsijas Lorkas lugas Jerma (1934) pirmiestudējums Latvijā. 

Sarunā ar izrādes Tukšais zieds (Jerma) režisori Ināru Slucku un aktrisi Maiju Doveiku, kas spēlēja Jermu, kā signāllampiņa kosmiskajā dvēseles dzīļu tumsā mirgo vārds «gods». Uzdrīkstēties runāt par to, kas mūslaiku sabiedrībā izklausās svešāds. 

Vienlaikus, sarunas gaitā meklējot atbildes, Lorkas vārdu absolūtums iedzen greizo spoguļu zālē. Tik bieza ir spāņu izcelsmes poētikas meistara radītā virsskaņa. Tik neatņemama ir «duende» ar tik daudzām sejām, ka uzreiz neatpazīt pūlī, bet vien asi sajust sāpīgu dūrienu starp ribām. Jo ir jūtas, kurām nav mierinājuma. Un tad gods pārtop asā duncī, pavērstā pašam pret sevi.

1. cēliens. Četras sienas 

Kitija Balcare. Jermas stāsta pamatā esot reāli notikumi. Ko redzēsim pēc šā pandēmijas laika? Vai mums būs daudz bērnu vai tomēr daudz šķiršanās iesniegumu? 
Ināra Slucka. Ja paskatīsimies uz piedzimušo statistiku, droši vien būs vairāk bērnu. Ja pētīsim šķiršanās statistiku, droši vien redzēsim vairāk šķiršanās prasību. 

Maija Doveika. Normunds Laizāns, kurš izrādē spēlē manu vīru, stāstīja, ka Ķīnā un Itālijā pēc šā vīrusa laika esot iesniegts neizsakāmi daudz šķiršanās prasību. Ļoti daudz. Bet sociālajos medijos cilvēki spriež, ka būs ārkārtīgi daudz bērnu. 

Statistikas dati atklāj, ka tepat Latvijā pašizolācijas un karantīnas ietekmē aug vardarbības gadījumu skaits. Arī izrādi Tukšais zieds varam lasīt ne tikai kā Jermas personības analīzi, bet arī saskatīt tematiskās stīgas par varu, varas un kontroles jautājumiem ģimenes četrās sienās. 
Maija. Tur ir tā vara, kas cilvēkam ir dota, tas ir, vīrietim pār sievieti. Un arī tā vara, kas netiek izmantota: sievietes vara mātes lomā. Arī komunikācijas apslāpēšana, autoritatīvā situācijā esot. Bet tā, protams, nav izrādes galvenā tēma.

Būt ieslodzītai. Rauties ārpus, doties ārpus. Jerma aizvien raujas ārā. Dodas basām kājām naktī. Ko cilvēks meklē ārpus sevis? Kāpēc četras sienas ir tik biedējošas?
Ināra. Cilvēks pašos pamatos ir sociāla būtne. Viņam socializācija ir absolūti nepieciešama. Šobrīd ļoti daudzi runā par mākslīgo intelektu. Tas pat ir uzvarējis pasaules čempionus šahā, pārsteidzot ar ļoti elegantām, turklāt jaunām, līdz šim nebijušām kombinācijām. Tas nozīmē, ka mākslīgais intelekts ir spējīgs domāt, veidot jau kaut ko pats savu. Taču ārpus tā paliek cilvēciskās attiecības, emocionalitāte. Uz to vismaz pagaidām mākslīgais intelekts vēl nav spējīgs. Jā, šis prāts var tehniski labi gleznot, komponēt, spēlēt, bet tur trūks emociju. 

Iedomājos: kas notiktu, ja Jerma ar Huanu būtu nokļuvuši pandēmijas laikā? Kas tad notiktu? Varbūt Jerma daudz ātrāk būtu aizgājusi prom? Diezin vai viņa izturētu. Domājot par Jermu, atklājas dziļa un emocionāli bagāta cilvēka iekšējā pasaulē. Jerma noteikti spēj būt ar sevi. 

Reizēm Lorku ir vieglāk izlasīt nekā inscenēt. Mēdz teikt, ka romāniem ir virsslānis jeb virsskaņa, rakstītais, nevis izrunātais vārds. Lorkam tāds ir ļoti biezā kārtā. Kad mēs sākām likt Lorkas vārdus mutē, pēkšņi atvērās šie slāņi, liekot saprast, cik ļoti daudz tēmu tur ir. Tai skaitā vardarbības tēma. Tēmu ir pietiekami ikvienam, lai tās uztaustītu, sajustu, saskatītu, sadzirdētu… Droši vien tieši tāpēc Jermu maz iestudē (izņemot Lorkas dzimtenē). Ļoti maz. Piemēram, Saimona Stouna iestudējums (Ņujorkā, teātrī Park Avenue Armory, 2020 – red.) ir pārrakstīts, paņemot par pamatu tikai naratīvu, pārceļot stāstu uz mūsdienām.