Būt kopā, un viss

Liekas, ka starp iepriekšējo un šo žurnāla numuru būtu pagājuši nevis nepilni trīs mēneši, bet gaismas gadi. Dažas dienas pirms tam, kad iepriekšējais laidiens iznāca no tipogrāfijas, izskanēja valdības 12. marta lēmums, un nākamajā dienā mēs attapāmies ārkārtas situācijā. Stopkrāns tika norauts tik spēji, ka pēc inerces kājas vēl kādu brīdi kustējās, ar jo lielāku spēku ietriecot galvu sienā. Apdullums, liekas ir pārgājis, to nomainot – kā nu kuram – rosībai vai depresijai.  Mēs izvēlējāmies rosību un centāmies darīt visu, lai arī citus uz to mudinātu. Reizēm izdevās, citkārt – ne. 

Tāpēc šis numurs iznāca savādāks. Pulcēšanās aizliegums gandrīz visus Latvijas teātrus sasniedza brīdī, kad neskaitāmas pirmizrādes bija ģenerālmēģinājumu stadijā. Reta pirmizrāde paguva notikt, tikai daži skatītāji, tostarp kritiķi, tās iespēja redzēt. Tādēļ apzināti atteicāmies no recenzijas kā refleksijas formas un izdarījām ko citu – aprunājāmies ar iestudējumu radītājiem. Lai būtu dubults skatījums – no iekšpuses un ārpuses, lai paliktu vēsturē pats fakts. Jo gluži iespējams, ka tad, kad nezināmā nākotnē atsāksies regulāra satikšanās  teātra zālē, šīs izrādes jau būs morāli novecojušas un aiz nespēlēšanas sažuvušas kā herbārija ziedi. Intervijas un diskusijas piepilda vairāk nekā pusi no žurnāla 96. lappusēm. Arī tāpēc, lai attālinātās, savrupās dzīves apstākļos sarunātos, dalītos, meklētu kopību, kas neattiektos tikai uz cīņu ar pandēmiju. Lai vispārējā kritiskā domāšana neatslābtu arī tad, kad saprotamu iemeslu dēļ klusē izrāžu vērtētāji, saudzējot un atbalstot katru teātra mākslinieku uzsākumu. 

Dīvainā laikā daudz kas iegūst ne mazāk dīvainas nozīmes.  Pavisam neilgi pēc tam, kad aizvērās teātru durvis, šīszemes durvis aizvēra Silvija Radzobe. It kā viņai būtu nepanesami garlaicīga pasaule bez teātra. Tāda vēriena personības ir retums, un līdz ar tām noslēdzas kāds noteikts laiks. Silvijai aizejot, paliek sajūta, ka pabeigta būtiska teātra vēstures nodaļa. Sekojošā lapa vēl balta.