Tas, kas bija, tas ir labs, un tas, kas būs, tas ir nezināms

Ne vienu reizi vien kā skatītāja pēc pirmizrādēm esmu metusi lielu līkumu garām televīzijas komandai, kas uz karstām pēdām vēlas uzzināt, kāda tad bijusi redzētā izrāde. Bieži vien skatītāju atbildes sakompresējamas un pārfrāzējamas vienkāršā teikumā – tas bija laikmetīgi. Tomēr nerodas sajūta, ka būtu skaidrs, kas slēpjas zem šī ietilpīgā vārda. Drīzāk jūtama sabiedrības apziņa par skatuviskiem izteiksmes līdzekļiem, kurus izmanto, lai izrāde noritētu laikmetīgā garā. 

Arī manā neilgajā mūžā teātra valoda ir mainījusies, taču tas ir līdzīgi kā ar radiem – bieži tos satiekot, neredzi, kā viņi noveco. Atliek gadu nesatikties, un novecošanas fakts ir acīmredzams. Kad pusaudžu gados sāku apmeklēt teātri, tad nemaz nebija nojausmas, ka pastāv vārds «laikmetīgs». Manā teātra vārdnīcā tas iezagās mirklī, kad akadēmijas pedagogiem nācās pamatot, kāpēc uz skatuves ir kails cilvēks, kāpēc neviens aktieris nerunā vai runā visi reizē, kāpēc dejotāja paceltā roka nozīmē dvēseles kliedzienu utt. Laika gaitā esmu tuvāk iepazinusi laikmetīgu teātri gan Latvijā, gan ārpus tās, un zinu, ka tas nav visaptverošu muļķību un trakošanas žanrs, bet šodien mani mulsina plaisa starp cilvēkiem, kuri ar laikmetīgu teātri ir uz «tu», un tiem, kuri ir uz «jūs». Kāpēc mēs nesatiekamies vienotā izpratnē par šodienas teātri? Šajā plaisā vēlējos ieskatīties no krasi atšķirīgu paaudžu prizmas. 

Mani vecvecāki uzauga bez elektrības un tekoša siltā ūdens, tomēr noveco ar trīs kameru viedtālruņiem, atkarību no Solitaire spēles datorā un elektrisko pirti. Arī teātra pasaule līdz ar viņiem ir mainījusies no uzgleznotas dabas ainavas dibenplānā līdz ULTRA HD 5K ekrāniem teju visas skatuves platumā.

Par teātri, apciemojot vecvecākus laukos, runājam daudz, jo arī viņi ir mākslinieki – vectētiņš ir trompetists, vecmāmiņa – diriģente un mūzikas noformētāja televīzijā. Tomēr bieži mūsu sarunas pie pusdienu galda nonākušas strupceļā – vecais teātris pret mūsdienu. Viņi pret mani. Es zinu, ka viņi ir par pārmaiņām, taču neizbēgami viņos radies uzskats, ka «agrāk viss bija citādāk, labāk».

Šoreiz piespiestā gaisotnē vēlējos saprast, kā viņu dzīves laikā notikušas pārmaiņas teātrī, pašai neiebilstot un neaizstāvot to, ko šodien varam redzēt, atveroties priekškaram. Sarunā vairākas reizes caur rindiņām nolasīju nepatiku pret laikmetīgu teātri, jo viņiem tas asociējas ar erotiskām ainām, mikrofoniem, kas neredzami piesprausti pie aktiera ķermeņa un bailēm no mainīšanās. Arī mani neviļus piemeklē jautājums – ko tālāk? 

Sarunājoties ar vecvecākiem, kuri likuši neizmērojamu mākslas artavu manā pūrā, gribēju noskaidrot, vai arī mūsu paaudzei nākotnē draud bubulis «manā laikā viss bija labāk» vai «manā laikā viss bija laikmetīgāk». Ja jā, tad kādi skatuviskie paņēmieni būs tie, caur kuriem mēs saviem mazbērniem raksturosim šo teātra laikmetu? Kas mums pēc 50 gadiem vairs nešķitīs pieņemams? 

Brīdinu, ka saruna ir tik duāla, ka reizēm šķiet, ka viņi aizmirsuši iepriekš sacīto, nākamajā teikumā to absolūti apgāžot. Tomēr tam cauri spīd cieņpilna vēlme pielāgot savu atbildi vispārpieņemtajiem uzskatiem par teātra valodu. 

Anna: Kāpēc jūs vairs nebraucat skatīties teātri?

Vectētiņš: Kāpēc to nedarām? Nav uzņēmības laikam vairāk. Citādi jau ļoti interesētu, bet māksla paliek dārga. It kā jau varētu atļauties, bet tas ir tāls ceļš, un varbūt pat mūsu vecumam vairs nav pieņemams teātris tādā veidolā, kāds tas ir pašlaik. Es teikšu uzreiz – teātris ir cilvēka individuāla izpaušanās māksla, kurā ir acis, ķermenis, valoda, izteiksme, skaidra dikcija. Manā vecumā man traucē tā mode, ka vajag atkailināties uz skatuves. Lai sievieti gribētu iekārot, viņai jābūt apģērbtai tā, lai vīrietis gribētu viņu izģērbt. Jo tad, kad parādās plikas, tur nekā vairs nav. Visas tās izplestās kājas un dzimumakta attēlošana uz skatuves man liekas pilnīgi absurdas un liekas, jo tur nav nekāda noslēpuma. Kamēr Ādams ar Ievu piesedzās ar lapām, viņi viens otram interesēja, pēc tam viņiem vairs nebija interesanti.

Anna: Kāpēc tev šķiet, ka šobrīd izrādēs kailums spēlē tik lielu lomu?

Vectētiņš: Cik redzu, ko rāda tagad pa televizoru, tas viss ir tikai kailuma parāde. Tas ir gaužām neinteresanti. Manā iztēlē, arī vecam cilvēkam, vairs nav noslēpuma. Piemēram, laika ziņu diktore, kad uznāk lasīt laika ziņas, – es vispirms skatos, kā viņa ir ģērbusies, kas viņai mugurā. Apģērbs un ķermenis ir māksla kopā. Ietērpt to, kas ir, lai galu galā būtu skaists. 

Anna: Bet teātrī, ja dramaturģija paģēr to, ka aktierim jābūt kailam, ko tad?

Vectētiņš: Man rādās, ka acīmredzot laikmetīgā teātrī tas kailums jau tiek ierakstīts. Bet klasikā – tur neviena kailuma nav*.

Vecmāmiņa: Nav jau runa tikai par kailumu. Kādreiz uz teātri gājām ļoti daudz, mēs dzīvojām pretī Dailes teātrim, mums bija abonements, tāpēc bijām uz visām izrādēm. Mazāk esam gājuši uz Nacionālo, drusciņ uz Jauno Rīgas teātri, sen, sen gājām uz Jaunatnes teātri. Tagad gan tiešām reti ejam – kad mazbērni uzdāvina biļetes, tad aizbraucam. Tāpēc, ka tas ir diezgan dārgs prieks. Man arī nepatīk, ka apkārt jau ikdienā ir negācijas un man vēl uz skatuves jāskatās visādas perversijas. Es saprotu, ka ir citi laiki, bet priekš kam tas ir vajadzīgs? Kāpēc man katrreiz ir tas jāskatās? Ne katru reizi, bet bieži. Un tad ir tā, ka sevišķi negribas teātri skatīties.

Anna: Kādu teātri jūs būtu gatavi braukt skatīties?

Vectētiņš: Es būtu gatavs skatīties teātra izrādi bez apskaņošanas. Es gribētu dzirdēt aktiermeistarību. Kā mūziķis varu teikt, ka mūzikā katram cilvēkam ir savs tonis. Tiklīdz pieliek mikrofonu, tā pazūd šīs balss tonis. Aktierim jebkurā akustikā jābūt kā mūziķim – viņam jāspēj piepildīt zāle pat čukstot. Mikrofons mani neaizvelk līdzi aktierim, tāpēc, ka, varbūt tā ir vecuma vaina, es pusi nesaprotu, ko man saka, man pietrūkst cilvēka elpas. Jo cilvēka elpa ievibrē telpu un tad parādās tās nianses. Vai aktieris to frāzi var izteikt nicīgi jeb priecīgi. Mikrofons visu uztaisa (sasit plaukstas). 

Vecmāmiņa: Arī tehniski tā apskaņošana nav pati pilnība. 

Anna: Par kādām tēmām teātrim vajadzētu runāt, lai jūs būtu gatavi braukt to skatīties?

Vecmāmiņa: Vienalga, par ko. Man patīk teātris. Mēs neesam pret jaunievedumiem teātrī, pret modernu mākslu. 

Vectētiņš: Es gribētu savus uzskatus par teātri izpaust brīvi, lai man neviens neteiktu, ka es esmu atpalicis un vecs. Es labprāt ietu uz teātri, ja mani atstātu brīvu no režisoru uzspiestiem uzskatiem.

Anna: Kas ir fundamentālākās lietas, kas mainījušās teātrī jūsu dzīves laikā?

Vecmāmiņa: Ir daudz jaunu režisoru, interesantāki inscenējumi. Kādreiz bija dekorācijas kā dzīvē – ja istaba, tad istaba, ja uzsprāga krāsns, tad tā arī uzsprāga. Tagad viss tas ir nosacīti. Es domāju, ka viennozīmīgi teātris ir attīstījies. Kādreiz man nepatika, ka Harijs Liepiņš tajā teatrālajā eposainajā balss manierē runāja, šodien pat to nevar iedomāties. Tas viss bija uzspēlēts, tāds «teātris». Tagad viss ir pietuvināts reālajai dzīvei. 

Anna: Un tas ir labi?

Vecmāmiņa: Tas ir labi. Nevar taču visu laiku dzīvot kaut kādā Šekspīrā, kaut kādā citā gadsimtā. 

Anna: Kāda ir jūsu spilgtākā teātra pieredze?

Vecmāmiņa: (Pēc ilgas pārdomu pauzes.) Brands. 

Vectētiņš: Savā laikā tas bija ļoti progresīvs uzvedums. Tagad droši vien netiekam vairs līdzi. Katrai paaudzei savs. 

Vecmāmiņa: Es domāju, no svara ir arī tas, kāds ir aktieris, kas spēlē. Vai viņš ir pirmklasīgs, vai tāds nekāds. 

Anna: Vai jaunā teātra profesionāļu paaudze spēs aizpildīt iepriekšējo kurpes?

Vecmāmiņa: Noteikti.

Vectētiņš: Mēs kādreiz jaunības laikos aizgājām uz teātri, kur bija Jānis Reinis, Dace Bonāte, viņu kursam bija diplomdarba izrāde. Un mēs nekļūdīgi teicām – tie uzvārdi mums ir jāatceras, jo viņi dienās noteikti būs slaveni aktieri. Tā arī bija. Būtībā jau vecumā cilvēkam ir tāda nostāja, ka tas, kas bija, tas ir labs, un tas, kas būs, tas ir nezināms. 

Vecmāmiņa: Nav tā man. 

Vectētiņš: Jaunie ir dikti labi. Daudzi pie tam. Patīkami labi. Ja vien viņi skaidru valodu runā! (Smejas.) Un ja viņiem acis deg, jo acis ir dvēseles spogulis. Ja tu redzi, ka cilvēks uz skatuves runā un acis viņam ir tikai tāpēc, lai atcerētos tekstu, tad tas ir garām. 

Anna: Pēc jūsu atbildēm spriežu, ka svarīgāks jums ir saturs, nevis forma. 

Vecmāmiņa: Tā varētu teikt, jā. 

Anna: Kā teātris varētu mainīties tuvāko 15 gadu laikā?

Vecmāmiņa: Oj. (Smaga nopūta.)

Vectētiņš: Es pateikšu tā – ja teātris ies uz direktoriem, kas ir biznesmeņi, tad nekas spožs nebūs. Tad dziļāka izpratne par uzrakstīto tekstu nebūs. Ir tāds pasaules termins – šovs. 

Anna: Cik ļoti, tavuprāt, direktors ietekmē teātra māksliniecisko virzību?

Vectētiņš: Direktors, kurš tur naudas maku? Ļoti. 

Vecmāmiņa: Svarīgi ir, kāds tas direktors ir. Tagad Nacionālajā pēkšņi aiziet daudzi jaunie mākslinieki, tas jau uz kaut ko norāda. Daudzi nevar atļauties aiziet, jo viņiem ir jāstrādā, jāpelna maize. Ja viņš aizies, viņu varbūt citur nemaz negaida. Nu, grūti pateikt, kā attīstīsies teātris – ja ies tādā virzienā kā tagad, kad svarīgi ir nomest visu nost, atkailināt, tad nekas labs tur nesanāks. Man ir tāda sajūta, ka tagad teātrī ir tendence visu parādīt jo prastāk, jo labāk. 

Vectētiņš: Bija Liniņa, Pētersona teātris. Tas bija cilvēku teātris, kuram pakļāvās direktors. Tiklīdz bija teātris, kurš bija, nu, kā lai pasaka, traļi vaļi, to neatceras. 

Anna: Kādām īpašībām ir jāpiemīt labam teātra direktoram?

Vectētiņš: Es teikšu no mūziķa profesijas. Kad es strādāju orķestrī, es uzskatīju, ka orķestra diriģentam ir jāgādā par manu labklājību. Lai man būtu, kur sēdēt, lai būtu notis, lai būtu silts, lai es varētu darīt savu darbu – tas ir direktora pienākums. Direktoram teātrī jābūt tam, kas gādā, lai aktieriem, režisoriem un kolektīvam būtu ērti, lai nebūtu nekādu materiālu neērtību. Lai viņi varētu izpausties, jo uz izrādi jau nāk skatīties uz aktieriem, nevis uz direktoru. Direktora pienākums ir nejaukties mākslinieciskajās vērtībās. 

Vecmāmiņa: Es varu tikai piekrist. Es aicinātu vairāk uzticēties mūsu jaunajiem režisoriem, nevis uzstādīt par galveno mērķi aicināt režisorus no ārzemēm. Mums pašiem ir daudz jauno režisoru, kas varētu to izdarīt vēl labāk. Tā ir tāda pēdējā laika tendence, esmu novērojusi. 

Anna: Vai tehnoloģijas ir sabojājušas «dzīvo mākslu»?

Vectētiņš: Gaismošana nē. Tas ir tikai pozitīvi. 

Vecmāmiņa: Man šķiet, ka ir daudz vairāk iespēju. 

Anna: Kā pēc pandēmijas ir mainījies teātris?

Vecmāmiņa: Pandēmija ļoti daudz ko sabojāja, atņēma. Bet tā noteikti nav izeja, tā nav izrāde, kas tev jāskatās zoomā. Dzīvs cilvēks ir pavisam kaut kas cits. Es nekad nemainītu zoomu pret īstu izrādi. Cilvēkiem vajag dot laiku atcerēties, ka dzīvas izrādes ir vērtība. 

Vectētiņš: Cilvēkiem patīk būt kopā. 

Anna: Kādu teātri skatīsimies?

Vecmāmiņa: Tādu, kādu piedāvās. Skatītājs jau laikam daudz nevar izvēlēties. Es domāju, ka mūsdienīgas izrādes. Nebūs tikai Šekspīri vai visi šitie senie autori. Labprāt gribētu, lai ir komēdijas vairāk, jo dzīve ir tik smaga brīžiem. Varbūt vajag vairāk atpūsties teātrī. Lai nav jāsaspringst un jāskatās tās šausmas arī uz skatuves. Ne jau visas, bet lai ir balanss. 

Vectētiņš: Latviešiem kā nācijai trīs lietas, kas zāļu skapītī stāv, ir – dziesmu svētki, teātris un ļoti laba literatūra. Teātris ir mūsdienu cilvēku audzinātājs, un es novēlu Latvijai pieejamu teātri ar labu saturu, jo tam ir milzīga loma nācijas dzīvē. 

Vecmāmiņa: Teātris latviešiem no laika gala jau ir bijusi ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Varētu gan vairāk braukāt apkārt pa Latviju, lai ne tikai Rīgā var aiziet uz teātri. Pie mums jau labākajā gadījumā atbrauc tikai stāvizrāde. 

Vectētiņš: Galu galā teātrim ir ļoti daudz nodokļu maksātāju naudas, un tas lauku cilvēks ir tiesīgs redzēt to izrādi, ko skatās Rīgā. Tam būtu ļoti liela jēga. Tad aktierus vēl vairāk mīlētu tauta. Cilvēkiem pietrūkst teātris. Mana sievasmāte man reiz teica tajā laikā, kad nebija banānu, – es redzēju uz ielas banāna mizu! Tad mēs varētu teikt – tu zini, vakar pie mums bija Daudziņš atbraucis! (Smejas.)

Anna: Es jūs vairāk nemocīšu, paldies. 

Vectētiņš: Tu mūs nemoki, man iepatikās!

Pāris nedēļas vēlāk parunājos ar trīs gadus veco māsas meitu Emīliju, kura uz teātri noteikti iet biežāk nekā es.

Anna: Tev patīk iet uz teātri?

Emīlija: Ne-e. (Pakrata galvu.)

Anna: Ko tu esi redzējusi teātrī?

Emīlija: Sliktu.

Anna: Kurā vietā?

Emīlija: Es negribu stāstīt. 

Anna: Vēlāk izstāstīsi?

Emīlija: Jā. 

*Kailums sarunā tika pieminēts daudz, tāpēc pati centos atcerēties pēdējo izrādi Latvijā, kurā esmu redzējusi kailu cilvēku. Nevarēju. Vairākas nedēļas pēc intervijas sapratu, kur rodas vecvecāku interpretācija par laikmetīgo teātri kā kailuma parādi. Viņi apmeklēja manu 2. kursa īsizrādi, kurā kursabiedrs Jurģis Lūsis kails, uzkāpis uz celtniecības trepēm, aplējies ar asinīm, pustumsā kliedza – «ŠIS IR ĪSTS TEĀTRIS». Tā bija mana režisoriskā pasmiešanās par «laikmetīgu teātri», kuru vecvecāki acīmredzot uztvēra ļoti burtiski. Laikam esmu atbildīga par viņu bāzes traumu saistībā ar laikmetīgo teātri.