Kas sāp igauņu drāmai?

Igauņu teātra festivālā Draama šogad piecu dienu laikā izdevās noskatīties deviņas izrādes. Protams, šī izlase nekādā veidā nevar pastāstīt kaut ko vispār par teātri Igaunijā, taču jebkurā piedāvājumā iespējams meklēt un atrast gan aktuālo, gan oriģinālo. Tāpat no deviņām izrādēm neko nevar secināt par tendencēm: lai arī gandrīz visās redzētajās izrādēs jūtami klātesoša bija mūzika, skaņa un muzicēšana, man nav pamata apgalvot, ka Igaunijā teātris būtu kļuvis muzikāls. Bet par to, ka aktieris teātrī arvien vairāk ir performants, šaubu gan vairs nav. «Performants» gan kā izrādes dalībnieks, kas vienlaikus spēlē dramatisku tēlu, muzicē un realizē kustību partitūru, gan kā notikuma līdzautors – absolūti klātesošs arī kā personība, viņš ir sabiedriski aktīvs un atbildīgs.

Ļoti personīga sāpe

Viena no lielākajām programmas intrigām bija jaunā igauņu mākslinieka Jarmo Rehas izrāde Skaldi un valdi (Divide et Impera, prod. Ekspeditsioon, Kanuti Gildi Saal), kas notika kāda veca kinoteātra ēkā. Intriga tā bija tāpēc, ka Reha nominēts kā labākais 2023. gada režisors un iestudējums kā labākā izrāde. Uzveduma norises vietā gar skatītāju zāles sienām redzamas remontu stalažas. Kaislīgajai izrādei, kas, šķiet, runā par pilnīgi visām pasaules problēmām, tas tīri labi piedien, līdz beigu daļā atklājas, ka stalažas ir daļa no scenogrāfijas. Jarmo Reha, kas pats ir viens no diviem izrādes performantiem (otrs ir Āre Pilī (Aare Pily), un abi ir izrādes dramaturgi), pagaru monologu runā, uzrāpies uz tām. Man izrāde bija visvairāk par to, ka īsta cilvēku kopība nav iespējama. Varonis, kura gaitām paralēli sekojam videoprojekcijā (tas noskuj matus, tad tos sadedzina, sekojošajās video ainās viņš dedzina naudu, Kafkas sējumu, baznīcas krustu), beigās pašsadedzinās. Arī skatītājiem tiek izdalītas sērkociņu kastītes. Uz beigām jau šķiet, ka saožu deguma smaku, un sāku gaidīt kādu patiesu provokāciju ar īstu aizdegšanos arī šeit, uz vietas. Tik ļoti izrāde mēģina panākt ikviena skatītāja klātbūtni. Te pieder arī abu aktieru sarokošanās ar skatītājiem, kuri ienāk zālē, bet noslēgumā viņi katram, kas atstāj izrādes vietu, iedod lapiņu ar reliģisku tekstu, acīs pasacīdami – memento mori. Jarmo Reha plosās kā traks, kaislīgi runā un enerģiski dzied mikrofonā. Var just, ka viņš ļoti labi apzinās, ko un kāpēc dara, viņam no sirds ir svarīgi, lai teātrim ir jēga. Brīžiem šķiet, ka visa ir par daudz, bet brīžiem tieku pārliecināta, ka šis ir ļoti vajadzīgs un gudrs teātris, kādā man patīk būt un domāt. 

Kas sāp jauniešiem?

Līsas Sāremeelas koncertperformance Kliedzienu kaste (Scream Box, Liis Saaremäel, Kanuti Gildi Saal) sākas jauki un nevainīgi – divi jauni cilvēki sēž pufos un sarunājas ar mikrofona palīdzību. Par kliegšanu, bļaušanu, rakstīšanu ar lielajiem burtiem e-pastā un īsziņās, par bērnības traumu, kas radusies, mammai kādreiz sabļaujot uz bērnu, līdz  dažādām kliedziena tēmas izspēlēm un balsenes izpētei ar ļoti jutīgu mikroskopisku kameru. To ievadot rīklē, uz lielā videoekrāna projicējas pašas Līsas kakls. Tas ir kā anatomijas koncerteksperiments ar mikroskopu, lai izpētītu fizisko vietu, kurā rodas cilvēka balss skaņa.

Arī šajā izrādē aktieri runā, dzied, ir interakcija ar publiku, respektīvi, tiek piedāvāta iespēja kādam no publikas aktrisi skūpstīt ar mēli! Kāda morāle? Jaunieši pēta sevi un pasauli. Protams, viņiem vēl daudz kas ir nezināms, un viņiem ir tiesības sākt šo izpēti ar sevi.

Citādā aspektā savas spēju un iespēju robežas pētījuši Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas teātra mākslas studenti darbā Komēdija, kur kopā ar Martu Kangro divu stundu kolāžā saliktas dažādu klasikas darbu parafrāzes, kopā ar Prītu Peldmā (Priit Põldma) un Martu Kangro pašu veidota dramaturģija, vokālajās un kustību nodarbībās apgūtais, savu fizisko spēju robežu iztaustīšana, kā arī atsperīgi un asprātīgi komentāri par aktuālo pasaulē. Izrāde sākas jau foajē, kur uz palodzes pie atvērta loga puisis sāk stāstīt par to, kā izrādē tiks jokots. Kādā brīdī skatītāju burzmā sākas dziesma (vēlāk noskaidroju, ka tā ir kāda labi zināma igauņu dziesma), un pamazām tai pievienojas lielākā daļa sanākušo cilvēku. Ar šo dziesmu lēnām visi ieiet izrādes zālē. Tumšs. Sēdvietu nav. Ir tikai dažas blāvas gaismiņas atsevišķu jauniešu rokās, bet visi skatītāji tiek virzīti kustībā pa apli. Fona skaņa rodas, aktieriem ar pirkstu velkot pa stikla glāzes malu. Pēc pāris ainām skatītāji tomēr tiek apsēdināti, zāles malās aiz aizkara izrādās arī sēdvietas.

Viena no garākajām un kinestētiski iespaidīgākajām ainām ir Trīs muļķi. Noslēguma ainu centrā ir lielas plastmasas mucas. Divām no tām vāki ir aizskrūvējami un ķēdēm savienoti ar griestu sijām. Cilvēks tādā mucā ietilpst mierīgi, taču vienā no tām, spurdzot un smejoties, mēģina ievietoties divi no izrādes jauniešiem. Kad tas ir izdevies, vāks tiek aizskrūvēts un muca pacelta gaisā. Salocītam nedabiskā stāvoklī, ieslodzītam šaurā telpā ar vēl vienu ķermeni, tas ir fiziski grūts pārbaudījums, bet droši vien ne neiespējams, ja ar saviem kursa biedriem esat saraduši kā dvīņi. Izrādē ir arī aina, kurā visi piecpadsmit izrādes jaunieši neticami sinhroni vienā ritmā soļo dažādos virzienos – sakļaujas, izretojas, sagrupējas, izlīdzinās. Beigu ainā katram ir sava muca uz galvas, dažādos augstumos, bet viņi visi ļoti organizēti turpina pārvietoties pa zāli. Pārsvarā jau mucā katrs redz tikai sevi. Jebkurā nozīmē.

Kas sāp sievietei?

Neti Nīganenas performance Mīts: pēdējā diena (Netti Nüganen, Kanuti Gildi SAAL) ar viegla humora piesitienu mēģina iztēloties nākotni, kura tomēr cieši saistīta ar pagātni. Nīganena, pati izlīdusi no / atmodusies uz būvgružu čupas (skatītājiem pirms izrādes tiek nodrošinātas sejas maskas), imitē arheologa darbības – atrod un ar otiņu notīra dažādus labi pazīstamus sadzīves priekšmetus. Viegli iztēloties, ka tāda putekļu un drazu postaža – tikai lielākā apmērā – ir tur, kur pāri gājusi karadarbība. Bet šī performance ne mazākajā mērā nav par to. Skaidrs, ka galvenais «objekts» šajā notikumā ir kailā performante, kurai mugurā ir vien… nošķiebušies, gari ādas zābaki uz paaugsta papēža. Kailais ķermenis ir ļoti spēcīga zīme un ietekmē skatītāja uztveri un redzējumu, pat ja performances mākslā tā vairs nav nekāda sensācija. Vai stāstam un performantes vēstij iespējams noticēt vairāk, ja viņa visu izrādes laiku var būt tik nekautrīgi atklāta? Nezinu. Tas ir tik miesīgi un īsti, ka traucē iztēloties fantastiski riebīgo ainu pēc pasaules sprādziena. Jā, varu piekrist, ka tā ir performance pēc klasiskajiem likumiem, kad performants sev rada riska robežas – šajā gadījumā ar kailo miesu dzīvojoties pa būvgružu putekļiem kā pa tīras jūrmalas smiltiņām. Nedaudz komiski toties izklausās lūgums skatītājiem pirms izrādes – neaiztikt aktrisi.

Absolūti pretējā estētikā citus mītus atdzīvina mūziķu grupa koncertizrādē Dzīvnieces (Eva Koldits, Mingo Rajandi). Dzidri melnā skatuves kārbā ar vairāku mūziķu un divu aktrišu palīdzību tiek izstāstīts mīts par sievietes dzīvi. Šo stāstu kā sengrieķu koris «komentē» mūziķu grupa – vijole, saksofons, kontrabass, čells. Izrāde ir feministiska, atmosfēra, kuru rada mūziķu klātbūtne, ir ievelkoša. Stāsti uzrunā ļoti personīgi, jo visu laiku jādomā par to, cik ļoti mums iemāca dzīvot tā vai citādi. Jo tāda ir tradīcija, tā darījuši mūsu senči, tā ir labāk un vieglāk citiem, kamēr tas, kā jūtas un kā domā katra konkrētā sieviete, sabiedrību kopumā maz interesē. Tikai viens piemērs – cik sievietei grūti ir ļauties dabiskām dzemdībām, ja visriņķī ir neskaitāmas versijas, kā ir pareizi to darīt. Vizuāli ļoti skaista, kompozicionāli pārdomāta un vieda izrāde. 

Fjodora Dostojevska darba Piezīmes no pagrīdes iestudējums Tallinas Pilsētas teātrī. Igauņu kinorežisora Rainera Sarneta iestudējuma pirmo daļu savas neattapības dēļ skatos bez tulkojuma, respektīvi – igauņu valodā. Tartu Jaunajā teātrī pirms izrādes priekštelpā bija liela drūzma, un nepamanīju, ka ir iespēja paņemt austiņas. Kad otrajā cēlienā ar tām biju apgādājusies, secināju, ka pirmā cēliena iespaids tomēr bija jaudīgāks. Ja apmēram zini, par ko Dostojevskis un režisors stāsta, arī bez burtiska tulkojuma mierīgi vari sekot izrādes valodai, kas tikpat lielā mērā sastāv no scenogrāfijas, kustības, skaņas, aktieru veidotās atmosfēras. Tulkotāja balss faktiski sanāk tāda brutāla, skaļa un reizēm mehāniska ielaušanās izrādes pasaulē. Paradoksāla kārtā, lai arī izrāde ilgst divarpus stundas un pirmajā daļā runāto tiešā veidā nesaprotu, man galīgi nešķiet, ka teksta būtu par daudz. Vienkārši sekoju aktieru spēlei, izrādes ritējumam un baudu. 

Izrādes kompozīcija ir pārdomāta, smalki izgaismota un detaļās rūpīgi izkārtota. Ievadā redzama skatuve skatuvē – no sāniem izgaismoto paaugstinājumu lēnām šķērso krievu sieviete, tērpusies 19. un 20. gadsimta mijas apģērba vieglā stilizācijā, ar Krievijas ģerbonim līdzīgu scepteri rokās. Pēc brīža sieviete mikrofonā krievu valodā dzied dziesmu ar nedaudz sentimentālu, skaistu melodiju. Vēlāk izrādē ieskanēsies arī kādi fragmenti bardu mūzikas stilā, kaut kas austrumniecisks. Mazi, koši štrihi šajā klasikas darba interpretācijā, tie atgādina par dzīves laika plūdumu, kam nav konkrēta sākuma un beigu punkta. Gan sākumā, gan beigās gandrīz identiski tiek izspēlēta viena un tā pati aina. Visos laikos un visās sabiedrībās cilvēkam problēmas lielākoties ir vienas un tās pašas: kā izšķirties starp racionālo un emocionālo, kā sevi pieņemt tādu, kāds esi, kā un vai sevi apzināties. Cik droši ir līst ārā no savas dzīvītes drošās un pārredzamās telpas? Liela daļa izrādes risinās starp mazo skatuvīti un skatītāju vietām – galvenie scenogrāfijas elementi ir kā alas vai milzu čaumalas, vienu nu tām kreisajā pusē apdzīvo kalps, otra, kad sadalījusies uz pusēm, atvēlēta galvenajam varonim un sievietei. Viss izrādes laiks ir kā pingpongs starp filozofiskiem meklējumiem un dzīves vodeviļas raksturu, starp mākslas nopietnību un aktieru vieglo pašironiju. Ir vērojama nepārtraukta aktieru iekšējā un ārējā darbība, un dzīva partnerība. Krievu autors tiek izstāstīts bez eksaltētas bļaušanas un patosainas uzstājības, mierīgi un apcerīgi – kā spēlējoties. Nodomāju arī, ka Ukrainas kara fonā ir visnotaļ drosmīgi ne tikai ņemt un interpretēt Dostojevski, bet arī dziedāt krievu valodā. Taču izrāde ir tieši tik poētiska un estētiski smalka, lai vispirms mēs katrs atcerētos par savu cilvēcību un spēju pieņemt jēdzīgākās izvēles.

Pandēmijas fantāzijas un pēcpandēmijas dzīres

Ja ne Ugalas teātra bezvārdu izrāde Trīs pērtiķi, šķiet, pandēmijas sekas Igaunijas teātrī nejustu ne saturiski, ne formā. Iestudējums viegli komiskā veidā ar bezvārdu etīdēm mēģina parādīt, cik tomēr neiespējami cilvēkam ir distancēties no reālās pasaules. Izrādes stāstā četri varoņi izveidojuši savu komūnu ar stingriem noteikumiem – maksimāli izvairīties no jebkādām ārpasaules negācijām, ziņām un problēmām. Savā miteklī – tas atgādina padomju laiku dzīvokļu interjeru, kurā mani personīgi visnotaļ sentimentāli uzrunāja elektriskais kamīns, – viņi rītu sāk ar vingrošanu, zobu tīrīšanu, pa dienu dodas peldēties pazemē, kurā nokļūst pa dīvāna šķirbu, tad organizē ballīti utt. Tomēr visa rosība visdrīzāk atgādina teātra skolas treniņstundu par tēmu «ko tik mēs nevarētu padarīt, lai nosistu laiku». Pat ja iespējams aizdomāties, ka pandēmijas ierobežojumu dēļ cilvēki varbūt arī bija spiesti visādā veidā sevi izklaidēt paši, man personīgi šīs izrādes laikā grūti aizmirst Alvja Hermaņa savulaik Jaunajā Rīgas teātrī radīto hitu. Iestudējums Garā dzīve bija filozofisks, poētisks, absurds un reizē skarbi eksistenciāls bezvārdu cilvēkstāsts, kurā skatītājs izsekoja vienu garu dienu piecu pensionāru dzīvē. Tikmēr igauņu izrāde ir tikai pafantazēšana, kā tas būtu, ja būtu.

Atceroties pandēmijas ierobežojumus, varētu skatīties arī Lauri Lagles koncertizrādi jeb muzikālo ceļojumu (kā izrāde pieteikta) Tikai upes plūst brīvi (Ekspeditsioon/Von Krahl), kuras scenogrāfs Arturs Arula nominēts igauņu teātra balvai kategorijā Labākais mākslinieks. Spēles telpa ir kustīga milzīga platforma, uz kuras atrodas improvizēts dzīvoklis – fragments no vannas istabas, virtuves iekārtas, viesistabas utt. Un zināma improvizācija arī notiek, spēlējot dažādus priekšmetus kā mūzikas instrumentus (paralēli vairākiem īstiem mūzikas instrumentiem, kas sava ziņā  sabojā nejaušības un spēles azarta elementu). Brīžiem ir jautri, bet lielākoties atmosfēra atgādina vienkāršu patrakošanu un padauzīšanos – sveces, ventilatori, spoguļbumbas, kailums dušā, klozetpoda bungas, salūts cepeškrāsnī utt. Pieļauju, ka paši igauņi izrādē  redz arī konkrētas kultūratsauces, kas izrādi sasaista ar notikumiem, procesiem un svarīgiem pašmāju faktiem, tikmēr man kā autsaiderei acu priekšā ir enerģiska muzicēšana un daudz drazu.

Uz Lagles koncertizrādes fona daudz vairāk šodienā un labā humorā balstīts šķita visai klasiskā formā attīstītais Cafe Teatrale (Igaunijas Drāmas teātris). Dramaturga Andrusa Kivirehka sacerētos tekstus gan būtu gribējies lasīt/dzirdēt latviski, bet arī tulkojums angļu valodā titros virs spēles laukuma ļāva noķert tikai viņam piemītošo šarmanto humora izjūtu un aizrautību valodas un nozīmju spēlēs. Lai arī izrāde programmā tika nepretenciozi pieteikta kā muzikāla izklaide, joki nebija stulbi un citus pazemojoši, pat ja tika smiets par seksu, nacionalitāti un politiku. Gaumīga un gudra izklaide, kurai piestāvētu arī īsta kabarē atmosfēra.

Vai būs arī dzīve pēc pandēmijas un kara? Gan jau būs. Koncentrētā igauņu programma rāda, ka dzīve atkal notiek pilnās burās. Tikai mūzikas ir daudz vairāk nekā līdz šim, un daudz vairāk arī dažādu atļaušanos teātra, mūzikas un performances robežu pārskatīšanā. Tieši tāpat kā pie mums.