Kā tālāk dzīvosim?

Teātris mainās. Sekojot līdzi teātrim Latvijā nereti ir sajūta, ka teātris iet līdzi laikam, bet tomēr esam citā laika joslā. Man nav teātra teorētiķa izglītības, lai es dziļāk analizētu vai spriestu par teātra procesiem un lai vēlāk kāds uz tiem balstītu savu viedokli. Varu vien izteikt savu subjektīvo redzējumu par situāciju un teātri Latvijā, biežāk to daru neformāli pie vīna glāzes. Šoreiz to izteikšu šeit.

Kādu teātri mēs gribam redzēt Latvijā? Dažas stundas pēc tam, kad no Teātra Vēstneša galvenās redaktores Jutas Ances Ķirķis saņēmu uzaicinājumu rakstīt šo eseju Jaunais Rīgas teātris izplatīja publisku paziņojumu par aktieru pārvilināšanu, ārēji mierīgo Latvijas teātra vidi parādot kā viegli ievainojamu un iznesot iekšējās nesaskaņas uz āru. Kāds cits teātris tikmēr atbildēja, ka viņi ir virsotne, un tajā brīdī neviļus atcerējos kādu no pēdējām teātra izrādēm, kad sēdēju skatītāju zālē stipri garlaikots. Skatījos, kā uz skatuves notiek viss, bet īstenībā jau pilnīgi nekas. Virsotnes katram ir savas.

Pandēmija un karš ir izmainījis mūsu līdz šim ierasto dzīvi līdz nepazīšanai. Tomēr ne līdz galam ir sajūta, ka tas ir izmainījis teātri Latvijā uz vienu vai otru pusi. Online izrādes šķiet kā pagātne, paliekošu sajūtu (vismaz manās atmiņās) neatstājot nevienai no tām, kaut nenoliedzami bija arī centieni veidot kvalitatīvus iestudējumus. Savukārt reflektēt par pandēmiju neviens (Regnāra Vaivara Burbulis Valmierā ir izņēmums) vēl tā īsti neņemas. Karadarbība netālajā Ukrainā ir ienesusi redzamākas izmaiņas Latvijas teātros. Ne tikai karadarbībā iesaistīto valstu aktieru uzņemšana teātru štatos (skaļākais no gadījumiem ir krievu aktrises Čulpanas Hamatovas pievienošanās Jaunajam Rīgas teātrim, kamēr citu baltkrievu, ukraiņu un krievu mākslinieku pievienošanās citiem teātriem ir notikusi salīdzinoši klusi), bet arī vairāki teātri veidojuši sadarbības ar ukraiņu māksliniekiem, radot vairākas spilgtas izrādes, māksliniekiem izvēloties reflektēt par to, kā mainījusies viņu dzīve kara ietekmē (Drama Queen DDT, Es gaidu… Ģertrūdes ielas teātrī, Ukraiņu stāsti. Svitlana Willa teātrī). Spēcīgāko iespaidu uz mani atstāja Latvijā dzīvojošās ukraiņu mākslinieces Darjas Kalašņikovas veidotā performance Cik ilgi tas var turpināties?. Uz nevalstisko projektu fona patīkami redzēt arī Kristīnes Krūzes iestudējumu Sliktie ceļi Jaunajā Rīgas teātrī. Priecē nevalstisko teātru spēja reaģēt uz notikumiem pasaulē un veidot aktuālas izrādes, kas iet līdzi tā laika notikumiem, kamēr valsts teātros šādas aktivitātes ir maz pamanāmas. Aktuāls un mūsdienīgs teātris ir tas, kas sabiedrībai būtu vajadzīgs, īpaši tāpēc ir skumji apzināties to, cik maza ir finansējuma daļa, ko nevalstiskie teātri un projekti saņem no valsts. Ejot cauri visu Latvijas teātru šī gada repertuāriem un nākamās sezonas plāniem, virspusēji neredzu, ka teātru kurss atšķirtos no iepriekšējiem pirmskara vai senākajiem pirmspandēmijas gadiem. Drīzāk atsevišķos teātros kurss ir mainījies mākslinieciskās vadības izmaiņu dēļ vai aizkavējušos būvniecības procesu dēļ.

Mana nodarbošanās ir gaisma, strādāju teātros, koncertos un dažādos projektos kā gaismu mākslinieks. Vai teātrī ir gaisma? Ieejot tumšā telpā, cilvēks pamana, ka tajā nav gaismas, bet ieejot gaišā telpā cilvēks neiedomājas par to, ka tajā ir gaisma. Viņš to uztver par pašsaprotamu. Īstenībā jau arī tumsu uzskata par pašsaprotamu, vien labāk pamana tās esamību. Slēdzi pie sienas istabā mēs saucam par gaismas slēdzi, nevis tumsas slēdzi. Daudzi arī teātros gaismu uzskata par pašsaprotamu, tāpēc manas profesijas pārstāvji bieži paliek dziļā ēnā. Un ne tikai no parastā skatītāja puses, bet arī no teātra kritiķu puses. Silti sveicieni teātra kritikai, kas teju nekad nepievēršas gaismas izmantojumam izrādēs, tās pamatojumam un būtībai. Mūsu paveiktais parasti ir kaut kur aiz režisora, aktieriem, teātra vadītāju skandalozajiem izteikumiem, biļešu cenām, scenogrāfa, krēslu ērtības, mūzikas autora, teātru pārbūvēm, un, kad šis viss ir pieminēts, tad arī tiek pieminēta gaisma. Man nešķiet, ka parastam teātra skatītājam būtu jāpamana gaismas vai jāizceļ tās. Tāpat kā nebūtu izteiktāk jāpamana citi teātra aspekti un to veidojošie elementi, kā scenogrāfija, kostīmi. Režisora savāktās komandas darbs ir izveidot pilnvērtīgu un sabalansētu izrādi, kurā elementi palīdz viens otram, nevis kāds ir pārāks par citu. Izrādi, kas ir spēcīga katrā aspektā un tāpēc ir vienots veselums. Tas teātrī, manuprāt, izdodas ļoti reti, bet tas jau ir cits temats. Iekšēji teātra nozarē sarunājoties nonākam pie secinājumiem, ka teātra kritika Latvijā vāji orientējas teātrī (ironisks teikuma iesākums, ne?), jeb kritiķiem ir teorētiskas zināšanas par dramaturģiju, aktierdarbiem, režijas paņēmieniem, un neapšaubu viņu spējas padziļināti argumentēt par šiem tematiem. Tomēr visbiežāk neredzu kaut daļu šādas zināšanas par skatuves telpu, kustību, gaismu un vizuālo izrādes ietērpu.

Mūsdienu teātrī ienāk jaunākas, energoefektīvākas un spilgtākas gaismu tehnoloģijas. Ja aktiermeistarībā aizvien mēdz balstīties uz teju gadsimtu veco Staņislavska metodi un paņēmieniem, tad, lai gan gaismošanas paņēmieni ir seni, instrumenti, lai tos izpildītu, ir kļuvuši krietni advancētāki. No svecēm teātros 16.–17. gadsimtā, eļļas lampām 18. gadsimtā, gāzes apgaismojuma 19. gadsimtā, līdz pat Edisona 19. gadsimta beigās izgudrotajai elektriskajai kvēlspuldzei. Ja vēl līdz neseniem laikiem gaismošanas instrumentu izmaiņas notika drīzāk desmitgadēs un simtgadēs, tad šobrīd jaunākas un modernākas apgaismošanas ierīces ienāk un izmaina gaismošanas pasauli katru gadu. Prožektori, kas spēj izdarīt to, kam kādreiz vajadzēja 50 prožektorus un tādi, kas maksā jauna auto cenā. Pandēmijas laikā esam pieraduši pie vēl lielākas digitālo ekrānu klātbūtnes mūsu dzīvē, uz to teātri reaģēja, veidojot online izrādes, iepērkot LED ekrānus un arī tagadējā pēcpandēmijas periodā ekrānu klātesamību izrādēs mēģinot padarīt par new normal. Un tagad? Kā tālāk? Viss kļūst spilgtāks, mirdzošāks, spožāks, bet mēdz pazust jēga. Telefoni, datori, televizori, vides ekrāni, visapkārt mums zib un midžinās ekrāni ar zilo gaismu un spilgtumu, bet teātris ir tā vieta, kur man gribētos saglabāt silto sveces gaismu un bliezt ar intimitāti un pieklusinātu gaismu. Manas pirmās un spilgtākās atmiņas teātrī ir no izrādēm, kurās ir piezemēta un lēta (vārda vistiešākajā nozīmē) scenogrāfija, maz gaismu maiņu vai vizuālu efektu, kā, piemēram, Mans nabaga Marats Jaunajā Rīgas teātrī un Hanana Liepājas teātrī. Un es sevī iekšēji konfliktēju. Man kā vizuālam māksliniekam svarīgs ir vizuāls teātris un forma, bet, skatoties izrādes, man grauž, ka tajās nav satura. Forma un saturs iet roku rokā, un abi ir svarīgi, bet bez saturiskā slāņa ir grūti tapt mākslas darbam, kaut tas var tapt bez izteiktas formas. Ir atsevišķi pēdējo gadu iestudējumi Latvijas teātros, kur es redzu šo ļoti izteikto formu un bliešanu ar gaismu, video, kamerām, skaņu efektiem, bet kur iztrūkst satura. Teātrim ir jāattīstās un jāmainās, bet nevar aizmirst tos paņēmienus, kas tajā ir strādājuši gadiem.

Gribētos, lai nākotnes teātri veido jaunā režisoru un mākslinieku paaudze, kas šobrīd gan ļoti lēni ienāk Latvijas teātru scēnā. Viņi vairāk darbojas nevalstiskajos teātros un projektos, maz ir redzama valsts teātru uzticība viņiem, un šobrīd viņi tiek vien pie mazām spēles telpām. Izņēmumi, kad Latvijā pēdējo sezonu laikā kāds jaunais režisors ir ticis pie lielās skatuves iestudējumiem, šķiet, ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, īstenībā jau tie ir vien divi Kvadrifrona pārstāvji. Rokas pirksti neatrod vairāk piemēru. Jāatvainojas laicīgi, ja kādu jauno režisoru esmu piemirsis vai neesmu vairs uzskatījis par jaunu. Katra šajā uzskaitījumā nenokļuvušā režisora gadījums noteikti ir individuāls, un katrs pats var aizdomāties, vai tā ir teātru nevēlēšanās uzticēt spēles telpu «jaunajiem», jauno režisoru negatavība lielākai atbildībai vai varbūt jauno mākslinieku nepārliecinātība par savām spējām.

Es neesmu pieradis domas likt uz papīra. Tas nav viegli. Klabināt tastatūras taustiņus ir pierasts īsās sociālo tīklu platformu saziņās, saņemot tikpat īsas un mūsdienu steidzīgajam laikmetam piestāvošas atbildes, nevis rakstīt gari, lapu pēc lapas un nesaņemot tik vajadzīgo atbildi. Kā rakstīt tukšumam. Eseju, rakstu vai šāda veida pārdomas neesmu rakstījis, kopš studēju, līdz ar to manis rakstīto ļoti ietekmē tas, ko rakstīšanas brīdī paralēli lasu. Necitēšu kriminālromānus, kas izlasīti gaišajos vasaras vakaros, tomēr prātā palika Agneses Rutkēvičas vārdi no grāmatas Skumjais laikmets. «Uz teātri var iet dažādi. Var «skatīties izrādi» un var «pārdzīvot izrādi». Skatītāju, kuri iet «pārdzīvot izrādi», kļūst arvien mazāk.» Tālāk seko vārdi par Raini, kuriem nevaru just līdzi, bet ne tāpēc mazāk svarīgs man šķiet šis citāts. Aizejiet uz teātri. Brauciet uz reģioniem, ejiet uz nevalstiskajiem teātriem un projektiem. Teātris ir tik īsts, cik katrs pats ļaujam tam noticēt. Hermanis reiz intervijā teica, ka «cilvēki iet uz teātri, lai pasēdētu ar izslēgtu telefonu un padomātu par dzīvi». Tik vienkārši. Pasēdēt ar izslēgtu telefonu un padomāt par dzīvi.