Jūnijs Kijivā

2023. gada 15. augustā Igaunijas pilsētā Narvā notiekošajā Brīvības festivālā pirmizrādi piedzīvoja Natalkas Blokas lugaIzvēlies labāku versiju. Šī izrāde tapa, sadarbojoties igauņu teātrim Brīvā skatuve (Vaba Lava) ar Kijivā 2022. gadā darbību sākušo Dramaturgu teātri (Театр Драматургів). 2022. gada augusta Brīvās skatuves vadītājs pēc Kijivas apmeklējuma uzaicināja mani uzņemties režisora lomu izrādei, kura tiktu pirmizrādīta Brīvības festivālā, bet liela daļa mēģinājumu notiktu Kijivā, lai izrādē varētu piedalīties aktieri, kuri tur pašlaik dzīvo un strādā. Dramaturgu teātragalvenā loma ir dramaturgu lomas stiprināšana Ukrainas teātrī, un teātris uzaicināja Natalku Bloku veidot jaundarbu. 2023. gada sākumā viņa bija pabeigusi lugu, kas ir ļoti personīga, bet savā ziņā stāsta par ļoti daudzu ukraiņu pieredzi kara laikā. Lai ko izvēlētos – doties bēgļu gaitās, palikt mājās, doties palīgā uz fronti – vienmēr prātā paliks tās izvēles, kuras tika noraidītas. Tās prātā dzīvo savu neatkarīgu dzīvi «kā būtu, ja būtu». Lugā autore tam piešķīra zināmu fantastikas nokrāsu, stāstam kļūstot par neskaitāmām paralēlām realitātēm, kuras apdzīvo vieni un tie paši izrādes varoņi. Aprīlī Kijivā notika aktieru atlase, un jūnijā Kijivā sākās mēģinājumi.

Šis noteikti paliks atmiņā kā laiks, kad bija izdevies iepazīties ar tik daudziem cilvēkiem un dzirdēt viņu stāstus par piedzīvoto kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā. Es nenodarbojos ar žurnālistiku, es veidoju izrādi, bet katrā sarunā, kura kādā brīdī nonāca līdz pēdējā laikā piedzīvotajam, atklājās pieredzes, kuras man apkārt esošie cilvēki ir ieguvuši un bez kurām nejustos neko zaudējuši, pat ja nespētu atpazīt Šahed dronu uzlidojumu pēc skaņas vai raķetes skaņu, kad tā pārlido pāri tavai mājai. Pat ja nezinātu, kā rīkoties laikā, kad ziemā tiek pārtraukta elektrības piegāde, vai nezinātu, ka mazu zīdainīšu raudas skan tieši tāpat kā gaisa trauksmes sirēnas.

Kijiva ir nodrošināta ar pretgaisa aizsardzību. Iedzīvotāju skaits ir atgriezies ļoti tuvu tam, kāds tas bija pirms 2022. gada 24. februāra. Arī teātri strādā, un izrādes var sākties 18.30 vai 19.00, jo komandantstunda sākas pusnaktī. Cik vien iespējams bieži apmeklējot teātri, varēja novērot, ka arī skatītāji ir atgriezušies teātrī, jo zāles gandrīz vienmēr bija pilnas. Kijivas teātru piedāvājums ir plašs, un pilnīgi noteikti es nevaru apgalvot, ka esmu guvis pilnīgu kopainu par Ukrainas teātri. Es zinu, ka vairākus nozīmīgus teātrus man savā Kijivā pavadītajā laikā neizdevās apmeklēt. Bet arī ar to, ko pieredzēju, gribas kaut kādā veidā dalīties.

Neesmu objektīvs, bet ejiet uz Dramaturgu teātri, kuru ir dibinājuši un vada 20 ukraiņu dramaturgi! Tā ir pavisam neliela teātra telpa ļoti skaistā Kijivas rajonā ar nosaukumu Podola. Tie būs vizuāli vienkārši iestudējumi, bet pati jaunākā ukraiņu dramaturģija pieprasa arī neparastus skatuviskos meklējumus, kas, iespējams, neizskatīsies dārgi, bet būs asprātīgi. 

Podolā ir vēl arī Podolas teātris (Театр на Подолі), kur redzēju Natalkas Voržbitas lugu Zaļais koridors Maksima Holenko režijā. Šī bija izrāde, kura parādīja, ar kādu brīvību var runāt par dzīvi šā kara apstākļos. Smejoties ne tikai par rusofilajiem eiropiešiem, bet arī par sevi. Maksima Holenko režijā nav pustoņu, ir tikai ļoti spilgtas krāsas. Gandrīz visi tēli uz skatuves uznāk kā kariķētas cilvēku parodijas, bet viņa režijā, spēlējoties ar šīm nepareizībām, rodas spēcīgs efekts. Visi pārspīlējumi ir radīti ar spēles prieku, un brīžos, kad atklājas katra tēla cilvēcīgās šķautnes, šiem tēliem izdodas arī patiesi just līdzi. Gandrīz visi teātri Kijivā mēģina apkalpot pēc iespējas plašāku auditoriju, un izrādes vienā teātrī var būt ļoti dažādas, bet šis ir viens no teātriem, kur es atradu interesantus darbus.

Mežonīgais teātris (Wild Theatre) ir neatkarīgais teātris, kur gan redzēju tikai vienu izrādi, bet tā pilnībā atbilda teātra nosaukumam. Pirms izrādes lielā teātra telpā sanākušajai publikai teātra direktore teica uzrunu, atgādināja par telefonu izslēgšanu, informēja, ka sākumā izrāde veidota brīvdabai kovida periodā un tagad pārceļas uz skatuvi iekštelpās. Ka izrādē ir vardarbība, necenzēta leksika un visādā ziņā izrāde nav piemērota cilvēkiem ar vājiem nerviem, pēc tam piebilstot, ka diez vai pēc visa piedzīvotā tādu cilvēku šeit būs ļoti daudz. Un tad sākas izrāde. Izrāde ar ļoti skaļiem tukšu patronu šāvieniem ārpus skatuves. Un tiešām – ar vājiem nerviem zālē nebija neviena. Izrāde pēc savas dramaturģijas struktūras, tajā izlieto asiņu daudzuma un humora nedaudz atgādina Kventina Tarantīno filmu, kura šajā gadījumā risinās Ukrainas neatkarības kara laikā. Izrādē anarhisti ir sagūstījuši boļševiku, tādēļ viņiem pakaļ dzenas citi boļševiki, un pa vidu ir pareizticīgo mācītājs, kurš jebkurā brīdī spēj nomainīt reliģisko, politisko, sociālo un nacionālo konfesiju atkarībā no situācijas, kādā viņš nonāk. Arī šī izrāde bija Maksima Holenko režijas darbs, un gandrīz vai neprātīgā satura pārbagātība bez jebkādām pieklājības bremzēm ir tiešām atbruņojoša. Ir izrādes, kur viss, kas notika šajā izrādē, būtu bijis grūti vērojams, šķistu spekulatīvs un nežēlīgs, bet viņa režijas darbos tas radīja dzīvi apliecinošas sajūtas, kas vēlreiz atgādināja, ka teātrī nekas nav aizliegts. Jautājums ir tikai par to, kā un ar kādu mērķi tas tiek darīts. Līdz ar to varu teikt, ka Maksima Holenko režija, kaut redzot tikai divus viņa darbus, man kļuva ļoti mīļa. Mežonīgais teātris darbojas bez noteiktas mājvietas, bet tam ir ļoti skaidra alternatīvās teātra mākslas seja.

Pilnīgi pretējs ieteikums Mežonīgā teātra apmeklējumam varētu būt ieteikums apmeklēt Ivana Franka Nacionālo akadēmisko drāmas teātri (Націона́льний академі́чний драмати́чний теа́тр і́мені Іва́на Франка́). Bet tieši to es iesaku. Šajā teātrī jūnijā paspēju redzēt divus Ivana Urivska režisētus iestudējumus. Ivana Karpenko-Karija lugas Nelaimīgā un Hrihorija Kvika-Osnovianenko satīriskā stāsta Konotopas ragana iestudējumus vieno 19. gadsimts, lai gan viens ir gadsimta pirmās puses, bet otrs – gadsimta beigu darbs. Ukraiņu klasikas iestudējumi Ukrainā ir arī ļoti vajadzīgs nacionālās pašapziņas veicināšanas darbs, jo savai literatūras klasikai, kuru Krievijas ideologi labprāt padarītu par neeksistējošu, atrodot jaunu formu, padarot to par aizraujošiem skatuviskiem piedzīvojumiem, ir iespējams jaunām paaudzēm palīdzēt to padarīt par savas kultūras daļu. Ivana Urivska iestudējumos es jutos, ka esmu nonācis drošās rokās. Režisors vizuāli ļoti labi pārvaldīja lielo Nacionālā teātra skatuvi. Konotopas ragana bija ne tikai vizuāli un audiāli skaists darbs, bet arī līdz galam izmantoja stāsta dotās iespējas humoram un teatrālai spēlei. Konotopas raganas pirmizrāde bija šī gada aprīlī, un pēc izrādes, kas noslēdzās ar lielām ovācijām, dzirdēju arī nedaudz kritiskākas balsis apspriežam nupat redzēto, pievēršoties cepurēm kā grupai Dakha Brakha. Bet, to dzirdot, man kļūst skaidrs, ka esmu redzējis ļoti labu teātra post-folka žanra piemēru, kura iezīmes varēju redzēt arī 2021. gada decembrī iestudētajā izrādē Nelaimīgā.

Pečerskas teātrī (Театр на Печерську) nokļuvu tāpēc, ka viens no aktieriem, kas spēlē izrādē Izvēlies labāku versiju, ir šā teātra trupā. Tas ir neliels pilsētas teātris ar trīspadsmit aktieru lielu trupu, kas atrodas daudzstāvu dzīvojamās ēkas pirmajā stāvā. Šīs teātris darbojas pēc citiem principiem, nekā tas ierasts repertuāra teātriem. Ja kādu ieinteresē kāds materiāls, tas tiek izmēģināts darbnīcas formātā, mēģinot saprast, vai tas ir gana interesants visiem izrādes veidotājiem, un tad ļoti pakāpeniskā veidā trupa nonāk pie lēmumiem, ko iestudēt. Piemēram, bērnu un jauniešu auditorijai viņi bija radījuši izrādi Par kosmosu īsumā, balstoties uz Stīvena Hokinga populārzinātnisko darbu motīviem. Izrāde sastāvēja no etīdēm, kas katra izklaidējošā veidā atklāja kādu kosmosa pētniecības un fizikas paradoksu. Es gan trāpījos izrādē, kurā bija atnākusi klase ar speciālo fizikas novirzienu, kur daudziem bija atbildes uz jautājumiem, pirms tie tika uzdoti, taču tas nemainīja to, ka bērni ļoti uzmanīgi skatījās izrādi. Izrāde tuvojās noslēgumam. Aktrisei bija skaists gaišs monologs par neizbēgamo laika ritējumu, saules un kosmosa mūžu, kad telefonos un ārpus teātra atskanēja sirēnas. Izrādē vēl bija atlikusi beigu dziesma, bet visiem bija jāpamet skatītāju zāle. Gaisa trauksmes gadījumos visos teātros ir viena sistēma. Izrāde tiek pārtraukta, skatītāji dodas uz tuvējo patvertni, un pēc tam, kad gaisa trauksme beidzas, desmit minūšu laikā izrāde tiek atsākta. Šajā reizē gan gaišais teorētiskajai fizikai veltītais iestudējums, pārtraukts gandrīz pie pašām beigām, vairs netika atsākts. Bet teātra nelielais izmērs, atrašanās vieta pilsētā un atmosfēra, kas šķita kopīga gan teātra apmeklētājiem, gan skatuves māksliniekiem, tur bija sava un ļoti īpaša.

Kijivas Valsts drāmas un komēdijas teātris kreisajā Dņipras krastā (Київський академічний театр драми і комедії на лівому березі Дніпра) jeb Kreisā krasta teātris pārsteigs ar amplitūdu, kādā strādā šī teātra aktieri. Izrādes, kuras raisīja interesi, vieno aktieru grupa, kas ir līdzautori etīdēs veidotai un Stasa Žirkova režisētai izrādei Klase. Savukārt itāliešu režisora Mateo Spjaci (Matteo Spiazzi) veidotajos Marinas Smiļaņecas Mirkļos viņi maskās un bez neviena vārda izspēlē darbinieku dzīvi kāda biroja telpās no divdesmitā gadsimta septiņdesmito gadu sākuma līdz oranžajai revolūcijai 2004. gadā. Bet citā izrādē šī pati grupa piedalās mūsdienu dejas uzvedumā par alkoholu. Ja izdodas nokļūt Kijivā un mūsu gaumes ir nedaudz līdzīgas, tad ir liela iespēja, ka šis varētu būt teātris, kuru sanāks apmeklēt, jo tā repertuārā ir gana daudz interesi raisošu izrāžu.

Vai viss, ko es redzēju Kijivā, ir viena bezgalīga izcilība? Nē, protams, ne. Ir meklējumi, kuros ir sanācis apmaldīties. Ir gana plašs repertuārs, kas manu interesi neraisīja. Bet teātrim jau nav jābūt perfekcijai, kas uzvar pasaules teātra čempionātos. Tas drīzāk ir rituāls, kurš daļai sabiedrības ietilpst viņu normālajā dzīvē. Tas, ka teātri varēja atsākt strādāt, tas, ka tie rāda izrādes, tas, ka uz skatuves notiekošajai spēlei ir iespējams just līdzi, ir daļiņa normālas dzīves, kuru cilvēkam vajag, lai arī šādos nebeidzama stresa apstākļos varētu turpināt dzīvot, strādāt un rūpēties. Es, protams, biju tikai viesis. Es strādāju pie izrādes tapšanas un vakaros mēģināju iepazīt Ukrainas kultūru, un man nebūt nebija ikdienišķs dzīves ritējums. Bet Kijivā esošā relatīvā drošības sajūta liek ikvienam vismaz nedaudz spēlēt normālu dzīvi, un teātra apmeklējums šajā normalitātē ir ļoti svarīgs. Man bija prieks iepazīt teātra vidi, kura ir plaša un radoša, un noteikti iepazīšanas vērta.

Bet, ja neizdodas nokļūt Kijivā, tad iespēja kaut nedaudz iepazīties ar ukraiņu teātri ir arī Latvijā un kaimiņvalstīs. Marinas Smiļaņecas lugu Suņa māja Larisas Semirozumenko režijā joprojām var redzēt Nacionālajā teātrī. Dailes teātrī bija redzama Kreisā krasta teātra galvenās režisores Tamāras Trunovas iestudētā Natalkas Vorožbitas luga Sliktie ceļi.Lietuvā Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī ir skatāma Ivana Urivska izrāde Zeme, bet Alītas pilsētas teātrī ir vairāki Stasa Žirkova iestudējumi. Arī manis veidotais iestudējums Izvēlies labāku versiju būs atkal skatāms nākamā gada sākumā. Kad Ukraina šo karu uzvarēs un nevis karš būs iemesls kultūras apmaiņai, bet kultūra pati būs tam par iemeslu, es no sirds iesaku ukraiņu teātri redzēt Kijivā.