Cits Dimiters

Pilnīgi iespējams, ka viņa vārds lielai daļai šodienas teātra mākslas apjūsmotāju neizteiks neko. Galu galā – uz skatuves aktieris Artūrs Dimiters (1915–1986) nav jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Šopavasar itin nemanāmi pāršķīrām kalendāra lapu, kurā bija rakstīts – viņš dzimis pirms 105 gadiem, tomēr tas nav īstais iemesls, kāpēc radās vēlēšanās pakavēties pie Artūra Dimitera radošā mūža. Vecākās paaudzes skatītāju teātra pieredzē viņa skatuves varoņi ieņem nozīmīgu vietu, tos piemin ar sajūsmu, cildinot tēlotāja azartisko spēli, aizrautīgo dzīvi tēlā, spēju ikreiz pārveidoties, dažkārt līdz nepazīšanai. Citiem priekšstats par aktieri Dimiteru būs veidojies vairāk no kolēģu sarkastiskiem izteikumiem, atstāstot epizodes, kurās ieraugām azartisku kāršu spēlmani, stipro dzērienu cienītāju, intrigantu, personu ar neciešamu raksturu utt. Un ir pamatotas aizdomas, ka šis viedoklis, pateicoties dzeltenās preses dzīvīgumam, būs noteicošais, atceroties aktieri, kurš vairāk nekā četrdesmit piecus gadus veltīja Dailes teātrim.

Skatuves tēlu aprisēs nebija tikai intuitīvas nojausmas vien, garīgā bagāža bija vērā ņemama

Ai, kā gribas no šā modīgā uzslāņojuma atbrīvot Artūra Dimitera tēlu un apspriest galvenokārt aktierisko kvalitāti! Katrā ziņā, tuvojoties Dailes teātra simtgadei, ir svarīgi atgādināt par tām personībām, kas savā radošajā darbībā prata spilgtos un izteiksmīgos tēlos īstenot Eduarda Smiļģa principus. Jā, daudzkārt skandētā jēdzienu trīsvienība – skaidrība, vienkāršība un kaislība – ir attiecināma arī uz Dimitera skatuves gājumu. Teātra būtības izjūtā un izpratnē viņš bija viens no Meistara tuvākajiem līdzradītājiem. Prata intuitīvi uzķert Smiļģa ieceres būtību un patstāvīgi to attīstīt tālāk savas lomas materiālā. Tad radās tādi monolīti raksturi kā artistiski spilgtais un reizē simboliskais Kungs (Raiņa Spēlēju, dancoju), ļaunuma personificējums Sintrams (Selmas Lāgerlēvas Gesta Berlings) vai milzu kaislību vadītais karalis Klaudijs Šekspīra Hamletā. Aktiera talanta savdabībā izcila humora izjūta savijās ar temperamentīgu degsmi izraisīt dramatisku, pat traģisku līdzpārdzīvojumu. Tā tik ļoti atbilda Šekspīra Merkucio būtībai Smiļģa iestudētajā izrādē Romeo un Džuljeta. 

Uz Dailes teātri viņš atnāca divdesmit piecu gadu vecumā, kad aiz muguras bija skatuves ugunskristības Ziemeļlatvijas un Jelgavas teātros. Savu vietu ansamblī un skatītāju sirdīs iekaroja spēji. Īpašu ievērību izpelnījās ar Ralfa Dekšenieka lomu Anšlava Eglīša komēdijā Kosma simfonija. Brīvvalsts laiku zelta jaunatnes pārstāvis, iznesīgs, veikls, asprātīgs, stipri vien bezkaunīgs, taču pievilcīgs bez gala. Kā apliecinājums neatkārtojamai iekšējai brīvībai un kā atgādinājums par dzīvi, kādas nekad vairs nebūs, jo izrādes notika vācu okupācijas gados. Ralfs Dekšenieks kļuva par tēlu, kurā, iespējams, vispilnīgāk izpaudās jaunā aktiera personības būtība. Patiesībā jau arī visus turpmākos gadus Dimiterā ik pa brīdim varēja saskatīt šo zelta jaunatnes atspulgu. Pēc trāpīga vārda kabatā nebija jāmeklē, situācijas vērojums allaž bija ass, nereti dzēlīgs, un arī tas, ko teātrī formāli mēdza klasificēt par disciplīnas pārkāpumiem, izskatījās pēc seno dienu vieglprātības uzplaiksnījumiem. 

Aktiera gaišo, romantisko lomu periodā viņš raisīja milzum daudz jūsmas, apbrīnas un mīlestības. Raugoties uz tālo dienu fotogrāfiju, kas rāda Šekspīra Romeo ar gludu vaigu un mazo renesanses cepurīti galvā, nu nekādi nespēju iztēloties viņu divspēlē ar Austras Šteinbergas Džuljetu. Attēlā pārāk gluds, pat saldens varonis. Diezin kāds īstenībā bija šis Romeo? Daudzkārt vairāk man kārotos redzēt Dimitera spēlēto Mortimeru Frīdriha Šillera Marijā Stjuartē, tā vien šķiet, kopā ar Lilitas Bērziņas Mariju Stjuarti tur kaislības dzirkstelēm vajadzēja šķilties.