Kā cilvēkam ar tik plašu pieredzes bagāžu, kas var stāstīt anekdotes par to, kā bija strādāt ar Spīlbergu vai kāds ir Toms Stopards, Džonam piemīt arvien neizsmeļama interese par cilvēkiem. Foto – Leta
Kā cilvēkam ar tik plašu pieredzes bagāžu, kas var stāstīt anekdotes par to, kā bija strādāt ar Spīlbergu vai kāds ir Toms Stopards, Džonam piemīt arvien neizsmeļama interese par cilvēkiem. Foto – Leta

Kā būt Džonam Malkovičam?

Režisora asistentes versija

Ir pagājušas jau pāris nedēļas kopš Leopoldštates pirmizrādes, Džons ir aizbraucis, un tomēr viņa klātbūtne Rīgā vēl jūtama – lai iedvesmotos šim rakstam, es beidzot dodos uz Nacionālo mākslas muzeju apskatīt izstādi Malkovičs, Malkovičs, Malkovičs. Pēdējā laikā Malkovičs un viņa vieta mūsu kultūrtelpā tiešām ir izcelta un liekas, ka par viņu tik vien runā, – ir bijušas slavējošas un ne tik slavējošas recenzijas, izteikta apbrīna un arī ironizēts. Ko vēl var pateikt? Liekas, ka par Džonu Malkoviču viss jau ir uzrakstīts ja ne mūsu pašu presē, tad pasaules jau nu noteikti. Un tomēr gandrīz divus mēnešus viņš bija Rīgā, katru dienu strādāja Dailes teātrī un, līdzīgi kā citi ārvalstu režisori, ļāva mums atkal piedzīvot citādu izrādes iestudēšanas procesu. Šoreiz tam klāt nāk arī milzīgs personības mīts un leģenda. Katram par Malkoviču noteikti ir savs priekšstats, un tāds bija arī Dailes aktieriem, kad viņi pirmoreiz satikās ar viņu kastingā, un arī man, kad iepazināmies Kokvilnas lauku vientulības mēģinājumos. Ar Džonu Malkoviču pirms gandrīz diviem gadiem sākās mans darbs Dailes teātrī un nu pusotru mēnesi esam sēdējuši blakus Leopoldštates mēģinājumos, tomēr man neliekas, ka šī pieredze man sniedz jebkādas īpašas zināšanas par to, kas ir Džons Malkovičs, vai atbildi uz visu iemīļoto filmas citātu: «Kā ir būt Džonam Malkovičam?» Jo viens ir šī leģenda un viņa personība kā māksliniekam un pavisam kas cits ir viņš kā vienkārši cilvēks, kuru mūžīgi pavada citu gaidas.

Ieejot izstādē, vēl pirms daudzajām fotogrāfijām manu uzmanību vispirms piesaista viņa balss no video par izstādes tapšanu. Viņam piemīt tembrs, kuru ir ļoti viegli atpazīt, un izteikti skaidra dikcija. To, kā viņš spēj raidīt savu balsi, es ievēroju tieši Leopoldštates mēģinājumu laikā, jo viņam lielajā zālē nekad nebija nepieciešams mikrofons, viņš spēj vienkārši «aizšaut» savu balsi tieši tur, kur tā kādam ir jādzird. Bet Džons pats bieži jokoja, ka esot pārāk skaļš un «delikātums» nav kaut kas, ko viņam kāds varot pārmest.

Žurnāli