Okeanogrāfe teātra viļņos

Diāna Krista Stafecka ir pirmais cilvēks, ar kuru esmu norunājusi randiņu pie Krodera ābeles. Aktrise pabrīdina, ka nedaudz kavēsies, jo brauc no Cēsīm. Pāris minūtes tā kavēšana vien sanāk, bet žests kaut ko izsaka par cilvēku. Gaidot minu, kādas lomas diez viņai piešķirtu Kroders un kādas monoizrādes viņa varētu turpmāk spēlēt topošajā jaunajā zālē.

Diāna ierodas smaidīga, atvērta, graciozi vieglā gaitā, stingri spiež roku un uzreiz piedāvā pāriet uz «tu». Meitenīgajā jaunajā sievietē īsos džinsu svārciņos un koši zaļās botās sākumā gandrīz neiespējami ieraudzīt Lavīniju, par kuru teātra kritiķe Kitija Balcare rakstīja: «Stafeckai Lavīnijas ārēji ledainā loma pieguļ tikpat labi kā piķa melnā kleita izskaņā.»^[1] Viņa sēž parkā pretī uz soliņa, ļauj paklausīties pīlēs, kamēr pati atbildei atrod piemērotākos vārdus, izstaro vasaru un vairāk ir rada, teiksim, Hamsuna Viktorijai.

Diāna Krista ir uzmanīga pret vārdu. Pret domu. Ar viņu nevar vienkārši skaisti un puķaini patērgāt par cēlo mākslas dabu. Pēc sarunas labāk saprotu, ko pasniedzēja Indra Roga domājusi, teikdama, ka viņu var satraukt doma. «Godīgums, inteliģence un skaistums – kā radīta liriskajām mīlētājām. Tāpēc mums nācās cīnīties tieši ar diapazona paplašināšanu. Nāca Soņas periods – tas ir Diānas lielās lomas laiks. Tas nebija viegli. Tur notika sastapšanās ar dziļumu. Un viņa izturēja skarbos uzdevumus, lai tiktu klāt Soņai. Diāna ir viena no tām aktrisēm, kuru spēj satraukt doma. Tieši etīdēs piedzimušās domas. Otra lielā loma nāca ar Viktoriju: te viņai vajadzēja pārkost nākamo cieto riekstu – izprast viņas kaprīzes, arī lēkāt pa vecumiem, saprast, kā mīlēt vienu, bet precēt citu. Viņa ir neatlaidīga, spītīga un spēcīga, neskatoties uz trauslo ārieni. Sapņu lomās tiecas pēc sievietes, nevis meitenes tēla, un ir ļoti sievišķīga un moderna Nora, bet Meklētājos nākas cīnīties gan fiziski, gan ar nacionalitāti. Meitene bez vārda Diānai veidojās veselīgi, asi, nezaudējot humoru, bet pēdējais vjetnamietes monologs ir tīrs viņas pašas autordarbs. Un izaicinājums ar Lepno kāzu Sievu. Un viņa to paveica. Novēlu, lai šis diapazons turpina paplašināties.»^[2] Intervijas laikā Diāna Krista Stafecka bieži atsaucas uz saviem pasniedzējiem Indru Rogu un Mihailu Gruzdovu, kuri atklājuši ideālus un mākslas metafizisko dabu.

Lavīnijas loma Ineses Mičules iestudējumā šobrīd ir Diānas Kristas Stafeckas lielākais profesionālais sasniegums, par ko aktrise ir nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā Gada jaunā skatuves māksliniece, bet pati izrāde – kā Gada mazās formas izrāde. Kritiķi recenzijās atzinuši, ka jaunajai aktrisei pa spēkam ir bijis traģēdijas mērogs. «Man ir ļoti liels gandarījums, prieks un pateicība par nomināciju, bet arī par visu izrādi kopumā. Es uzskatu, ka tas ir visas radošās grupas nopelns, un, protams, Ineses, kura ir kodols, lai šī izrāde būtu. Tā, ka es varētu teikt, ka esmu nospēlējusi tā, ka tālāk vairs nav kur, – tā ne,» pati aktrise nereibst no sava talanta.

Tikpat neatsverama pieredze ir režisores Ditas Lūriņas uzticēšanās, iedalot «galīgi zaļam skuķim» galveno mīlētājas lomu iestudējumā Ferdinands un Luīze Nacionālajā teātrī – «ļoti īsā laikā iemācījos ļoti daudz» –, un režisora Armanda Zvirbuļa smalkjūtīgā palīdzība, filmējoties daudzsēriju filmā Krimināllieta iesācējam – «latiņa ir uzlikta ļoti augstu, es to vēl palauzīšu! Forši, man ļoti patīk strādāt kino. Tur var uzburt brīnumu. Pilnīgi citādāk – daudz intīmāk, fiziskajā formā kino ir daudz smalkāks raksts».

Skatoties uz būvlaukumu, liekas īstais brīdis pavaicāt, kādu viņa iztēlojas biedējošu rutīnu, kuru negribētu piedzīvot. «Man būtu bail pēc gadiem iztēloties savu dzīvi tikai režīmā «teātris–mājas». Man gribas, lai dzīve ir dinamiska. Negribas kaut kur iestrēgt,» saka jaunā aktrise, sākot trešo sezonu Valmieras teātrī.

Žurnāls ir pasūtījis nevis interviju, bet portretu. Varbūt tu, studējusi arī žurnālistiku, varētu man palīdzēt? Sāksim ar pašportretu – ar ko, tavuprāt, tu atšķiries no sava kursa?

Iespējams, tik grūti atbildēt ir tādēļ, ka tieši šobrīd esmu ļoti aktīvā dialogā ar sevi par to, ka nav «pareizi» un «nepareizi». Varbūt sevis pieņemšana? Ļoti meklēju veidu, kā nesalīdzināt, kas, protams, ir neizbēgami. Meklēju savu iekšējo balsi.

Kā tev pagāja vasara? Tu Valmieras vasaras teātra festivālā spēlē igauņu režisores Kersti Henlo izrādē Manas domas grib ar mani parunāt.

Jā. Ļoti, ļoti foršs iestudējums. Es biju ļoti priecīga. Tas atkal bija kaut kas pilnīgi citāds. Mums bija brīnišķīga igauņu komanda – režisore, horeogrāfe, scenogrāfs, gaismu mākslinieks. Ļoti skaista komanda ar ļoti skaistu ideju. Man bija āķis lūpā no pirmā brīža, kad lugu izlasījām. Es nekad iepriekš nebiju strādājusi bērnu izrādē. Man tas likās mazliet biedējoši.

Kāpēc?

Sarunāties ar mazo cilvēku tā, lai būtu pa īstam, ir ļoti īpaša spēja. Man pašai ir maziņi brālēni un māsīcas, kuri ir nākuši uz manām izrādēm. Bija interesanti klausīties par to brīnumu, ko viņi ierauga, pirmo reizi atnākuši uz teātri.

Igauņu režisore tev iedalīja princeses Līksmes lomu. Otra bija Skumja. Vai Līksme vairāk atbilst tavai dabai?

Es domāju, ka nē. Patīk paspēlēties, parotaļāties abās pusēs. Skaistākais bija tas, ka varēja ļoti brīvi rotaļāties.

Vai princese Līksme nebija mazliet atpūta pēc Lavīnijas? Aktieriem pašiem droši vien ir cits mērs?

Princesei Līksmei piegāju diezgan atbildīgi. Nevarētu teikt, ka tas bija kaut kas vieglāks, jo vajadzēja šo lomu ļoti fiziski nostrādāt – jau mēģinājumu procesā spiedu sevi meklēt grūtākos ceļus. Uzreiz sapratu, ka tā būs ļoti fiziska izrāde.

Man ne pārāk patīk, ja par teātri saka «ģimene». Nemāku pateikt – kāpēc. Tomēr ir profesionāla robeža

Gribējās atrast fizisko formu, kas man nav ērta un ir izaicinoša, kaut vai būt puspirkstos.

Tev grūti uzdevumi šķiet interesantāki? Patīk, ka ir kur iekosties?

Jā! Citādi jau droši vien var apnikt.

Kā esi saradusi ar Valmieru? Vai tava Valmiera ir teātrī?

Šobrīd mana Valmiera ir Gauja, ir vasara. Esmu Cēsīs nodzīvojusi ļoti daudz gadu. Tur ir ļoti daudz skaistu ezeru. Es nekad nebiju sapratusi dzeju, kas ir veltīta Gaujai. Esot divus gadus Valmierā, es beidzot saprotu šo burvību. Bet nezinu, vai esmu pieradusi pie pašas pilsētas, vai jūtu Valmieru kā savējo. Skaidrs, ka te šobrīd rit mana dzīve, un ļoti mīļa dzīve. Teātris man ir svarīgs, bet par pilsētu es vēl nezinu. Kaut kā man pietrūkst bez ātrā lielpilsētas tempa, straujuma, un kaut kas savukārt ļoti patīk Gaujas mierā un pašpietiekamībā – ka viņa vienkārši ir.

Kāda bija pāreja no studentes uz profesionālas aktrises statusu? Iznācāt no ļoti intensīva «kokona» – Mihaila Gruzdova un Indras Rogas kursa. Vai sabruka kādas ilūzijas?

Tika, joprojām tiek un es domāju, ka tiks pārbaudīta mana spēja noturēt ideālu, skolu. Protams, tā kādā brīdī ir naiva, bet ļoti skaista ilūzija par ideālo mākslas pasauli, kurā tu vari radīt un dzīvot laboratorijas vidē. Realitāte, protams, mazliet atšķiras. Droši vien tas lūzums vēl tikai būs. Ir pagājušas divas sezonas teātrī. Es vēl joprojām ļoti labi atceros studiju gadus. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka vinnēju loterijā ar iespēju studēt pie Rogas un Gruzdova. Tā skola, ko viņi ir ielikuši, ir ļoti spēcīga. No viņiem esmu mācījusies, kas ir teātris, kāds var būt teātris. Protams, veidi ir dažādi, bet mīlestība pret melno darbu caur izpētes procesu un radošu vajadzību iet meklēt vairāk nāk no viņiem.

Vai ir iznācis ar pasniedzējiem arī pastrīdēties?

Ir bijuši iekšēji protesti, jā, bet tādi auglīgi. Protams, man kā jaunam cilvēkam diezgan bieži šķiet, ka visa taisnība ir manā pusē, bet tā nav. Arī pretestības enerģija mani dzen kaut ko pārlauzt, atrast.

Mani interesē, kā māksla ienāk jauna cilvēka dzīvē. Vai vecāki mērķtiecīgi virzīja?

Man ģimenē katrs otrais spēlē kādu mūzikas instrumentu – vijoli, akordeonu vai klavieres, ģitāru. Neatminos, ka vecāki mani ļoti mērķtiecīgi būtu virzījuši mākslas virzienā. Mamma piedāvāja iet mūzikas skolā, un es teicu – jā. Sestajā vai septītajā klasē nācu no mūzikas skolas un raudāju, ka tā ir briesmīgākā vieta pasaulē. Mamma mierīgu sirdi teica: stājies ārā, ja ir jāraud, tad nevajag. Teicu – nē, es pabeigšu. Tagad, protams, esmu ļoti laimīga, ka pabeidzu. Man bija brīnišķīga skolotāja. Es vienmēr no vecākiem esmu jutusi ļoti lielu mīlestību un atbalstu. Es zinu, ka viņi pieņems un nenosodīs nevienu manu izvēli. Tā ir baigi lielā drošības sajūta. To es izjūtu arī tagad, būdama teātrī.

Bieži vien arī Valmieras teātri raksturo kā ģimenisku, arī paši aktieri tā izsakās. Vai tu jūties līdzīgi?

Esmu ļoti priecīga būt šeit. Ģimeniskums nav tas vārds, kuru man gribētos lietot, domājot par teātri. Ārkārtīgi novērtēju mūsu kolektīva siltās attiecības. Man nenoliedzami ir liels prieks šeit būt ar saviem kursabiedriem. Man ne pārāk patīk, ja par teātri saka «ģimene». Nemāku pateikt – kāpēc. Tomēr ir profesionāla robeža. Saprotot, ko šis vārds konkrētajā situācijā nozīmē, man tas tomēr nepatīk, un es to tā neizmantoju.

Lomas vajadzībām sevī ir iespējams atmodināt jebko?

Domāju, ka mēs paši nezinām, kas mēs kādos apstākļos varam būt. Tāpēc, kad uzdod jautājumu – ko tu darītu, ja..., es saku – nezinu. Tāpēc, ka tiešām nezinu. Varbūt izrādītos, ka esmu pilnīgi cits cilvēks, nekā man līdz tam ir šķitis. Tā vienmēr ir izvēle, mēs izvēlamies, kuru ceļu iet, bet man liekas, ka mums ir iekšā dažādas pasaules, un aktiermāksla ir iespēja tās pētīt. Kaut ko uzzināt par pasauli un sevi. Tas varētu būt vienkāršākais formulējums, ko es no sevis šobrīd varu izvilkt.

Un šādā ziņā teātris vinnēja žurnālistiku? Tur jau arī varētu pētīt.

Redz, te man ir iespēja pētīt caur sevi. Tieši šorīt runāju ar draudzeni, kura ir okeanogrāfe un turpmākos četrus gadus pētīs karstuma viļņus okeānā. Mēs runājām, kā atšķiras mūsu profesijas. Man šķiet, ka es pētu caur savu ķermeni un nerviem. Varbūt tas ne vienmēr ir vienkārši. Mani ļoti aizrauj domas radīšanas procesā. Ja procesā piedzimst jauna atskārsme, parasti tā ir ļoti konkrēta, no konkrētās lugas, materiāla vai cilvēku apstākļiem. Tas dod baigi lielo azartu. Es ticu, ka to varētu darīt arī citā profesijā. Kāpēc esmu tieši šajā? Nezinu. Man patīk to darīt.

Kritiķi ir ļoti cildinājuši tevi Lavīnijas lomā. Vai tas nav liels spiediens turpmākam darbam?

Es ne vienmēr noticu visam uzreiz, un arī vēlāk ne. Pati vislabāk zinu, kad esmu patiesa un kad sevi nododu. Man ir sava mēraukla. Tā ir ļoti spēcīga. Bet atzinību es ļoti novērtēju. Tas ir normāli, ka tā ir vajadzīga un tas palīdz sev noticēt – tu esi pamanīts, novērtēts, tavu darbu kāds ir redzējis un atzinis. Es vienmēr sev atgādinu neiekrist otrā grāvī. Kā Gruzdovs teica: «Izlasi un ej tālāk!»

Kā tev šķiet, vai šāda izrāde kā Sēras piestāv Elektrai var pasaulē kaut ko mainīt? Tu spēlē ar tādu spēku, ka šķistu – karam ir jābeidzas, bet tas nebeidzas...

Karš nebeidzas... Tā ir sāpīga lieta. Bet es domāju, ka var mainīt. Es to spriežu pati pēc sevis. Ir bijušas izrādes, pēc kurām es iznāku un piezvanu kādam, kuram man vajadzētu piezvanīt. Tās ir mazās izvēles, mazās darbības, kuras, es ceru, teātris var ietekmēt. Varbūt kāds piezvanīs kādam mīļam cilvēkam. Es zinu, ka nevaru izmainīt pasauli. Tā ir gan skaista, gan ļoti sāpīga un nežēlīga. Bet es ļoti ticu, ka māksla cilvēkos kaut ko maina. Varbūt kādu tā šausmīgi nokaitina, un viņš domā, kas viņu tā ir nokaitinājis.

Kas ir teātris?

Indra teica par Gruzdovu, ka viņš ļoti mīlēja cilvēkus. Teātris nav nekas nošķirts no dzīves. Tā ir pasaules pētīšana, kas ietver ļoti lielu mīlestību pret cilvēkiem. Pie Gruzdova un Indras es iemācījos saredzēt dīvainās, skaistās, nežēlīgās, savādās lietas, kas mums ir apkārt. Uz skatuves mēs, pārliekot mākslas valodā, pētām, kas ir šī pasaule un kas mēs esam tajā.