Pieci priekšstati par nepazīstamo

Brīdinu: tie patiešām ir tikai priekšstati un pieņēmumi. Redakcijas lēmums, ka tuvplāna portretu ievadošo aprakstu par Paulu Pļavnieci jāuztic nevis kādam no vienaudžiem, kas mīt tajā pašā informācijas un pasaules uztveres burbulī, bet «vecajo» un «viedo» pārstāvim, lika man attapties nepārkāpjamas sienas priekšā. Vismaz pirmajā mirklī. Es taču neko, pilnīgi neko nezinu par režisori, kur nu vēl personību Paulu Pļavnieci! Esmu redzējusi vismaz piecpadsmit viņas iestudētas izrādes, taču mana izpratne par darbu teātrī, kas izveidojusies divdesmit piecos prakses (nevis tikai teorijas un kritikas) gados, ne mazākajā mērā nepalīdz, saskaroties ar to jauno, kopradē balstīto un ārpus profesionāļu loka izstiepto jaunradīšanas veidu, ko manās acīs iemieso Paula Pļavniece. Tāpēc ķeršos pie lietas no otra gala, proti, pārvērtīšu savu vājumu par spēku, bet nezināšanu – par priekšstatiem. Subjektīviem un tālab neapgāžamiem.

PRIEKŠSTATS NR. 1. VIŅA IZKŪST HORIZONTĀLĒ

Viens no iemesliem, kāpēc joprojām man nav ne mazāko nojausmu par Paulas režijas rokrakstu, varētu būt tas, ka viņai tāda… nemaz nav. Praktiski visas viņas izrādes ir koprades rezultāts, un pat tām, kas tapušas valsts teātros, – Jubileja ’98 (2017) un Lutišķi. Simtgade (2018) Daugavpilī, Sidraba šķidrums (2020) Dailē vai Dakteris Aikāsāp (2021) Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – ir šāda darba pazīmes. Portālā Izrades.lv atrodamās ziņas par Paulas Pļavnieces režijām liecina, ka viņa ne reizi nav iestudējusi lugu, kas nebūtu noteiktam teātrim un uzvedumam rakstīta, domājams, ne bez režisores piedalīšanās, vēl vairāk – daudzām no tām autors nav minēts vispār, jo dramaturģiskais pamats iestudēšanas gaitā radīts kopējiem spēkiem.

Striktā režijas teātrī inscenētāja iecere ir neapšaubāms kodols, ap kuru kolektīvā (protams, ka kolektīvā, – tāda ir skatuves mākslas daba) radīšanas procesā tiek audzēta uzveduma miesa. Ar laiku režisoram rodas savs rokraksts, sava tēma mākslā, iespējams, pat skola.

Varu tikai minēt, kā tas notiek koprades teātros un koprades izrādēs: kurš iniciē ideju, kā notiek tās konkretizēšana, kādas funkcijas ir katram dalībniekam un kur ir vieta režisoram un viņa skatījumam. Ne velti šim procesam, kad izrāde tiek radīta burtiski no nulles un ko angliski dēvē par devising theatre, bet Latvijā pieņemts saukt par koprades teātri, citviet pasaulē tiek piemērots termins «horizontālais teātris». Jo tajā nevalda režijas teātrim raksturīgā hierarhija, kuras virsotnē ir par visu atbildīgais un visu redzošais demiurgs inscenētājs, bet visi dalībnieki atrodas vienā līmenī – horizontālē.