Katra izrāde kā dziesmusvētki
Ar Dailes teātra aktrisi Vitu Vārpiņu sarunājas Ingrīda Vilkārse
Ko nozīmē būt par Vitu Vārpiņu? Tas nozīmē saņemt Lilitas Bērziņas balvu, būt Spēlmaņu nakts un Lielā Kristapa nominantei un laureātei, dabūt Triju Zvaigžņu ordeni. Tas nozīmē darīt godprātīgu, radošu un brīžam arī smagu ikdienas darbu teātrī, radioteātrī, kino. Un saprast, ka balvas un medaļas ir tikai īslaicīgs prieks un novērtējums, jo katra jauna loma nes izaicinājumus un jaunas iespējas. Aiz muguras jau vairāk nekā septiņdesmit lomu, un Vitas Vārpiņas jaunā sezona spilgti sākusies režisora Džona Malkoviča zīmē. Tāpēc arī saruna par šābrīža darbu pie Toma Stoparda lugas Leopoldštate, par sadarbību ar režisoriem un dzīvi.
Ingrīda Vilkārse. Šobrīd jums jau vairākas nedēļas notiek aktīvs darbs pie Leopoldštates, kurā tiek izspēlēta kādas ebreju ģimenes sāga vairākās paaudzēs. Jums bijusi arī sagatavošanās fāze.
Nav vajadzības tik ļoti ieciklēties uz ebreju tēmu, jo jebkura maza tauta, ģimene jebkurā brīdī var tikt pakļauta tam spēkam
Vita Vārpiņa. Jā, mēs tikāmies ar rabīnu sinagogā. Mums bija arī daudz lekciju: par Gustavu Klimtu, jo viņš pieminēts lugā un glezno manu varoni Grētlu, un vairākas, ko lasīja Iļja Ļenskis, par ebreju vēsturi un tradīcijām. Tas palīdz un mazliet iedod virzienu, sajūtas, krāsu. Par Klimtu ir ļoti interesanti. Malkovičs pats spēlējis Klimtu filmā.9 Tas mums bija pārsteigums, jo man liekas, ka Latvijā šī filma nav daudz pazīstama un rādīta. Viņš teica, ka Klimtam bijuši vairāki desmiti ārlaulības bērnu, kurus viņš oficiāli atzina, un tie bija no viņa modelēm. Tā tēma mūsu lugā varētu būt līdzīga, un ir diezgan skaidrs, ja Grētla iet pie Klimta pozēt, tad viņa ne tikai pozē…
Lugas beigās it kā atklājas, ka Grētlai ir ārlaulības dēls.
Tas vēl ir neatbildēts jautājums – vai mans vīrs Hermanis, ko spēlē Artūrs Skrastiņš, to izgudro, lai glābtu ģimenes biznesu, vai tiešām tā ir. Mēs vairāk ejam to ceļu, ka viņš kā ebrejs ātri izvērtē apstākļus un izdomā noveli… Jo Grētlai šādi sakari varētu būt bijuši, un kurš gan vairs atceras, kurā gadā.
Stopards lugu veidojis gandrīz kā tādu pētniecisku materiālu…
Jā, ne velti luga dabūja Tonija balvu. Un, lai gan lugā ir runa par ebreju ģimeni, par viņu vēsturi, tradīcijām, man godīgi jāsaka, ka es to uztveru kā līdzību par savas tautas vēsturi. Man kā latvietei, mazas tautas pārstāvei brīdī, kad blakām ir karš, šis materiāls tik ļoti sasaucas un uzjunda mūsu vēsturi. Laiku, kad tika izsūtīti mūsu vecvecāki un vecāki. Tāpēc man liekas, ka nav vajadzības tik ļoti ieciklēties uz ebreju tēmu, jo jebkura maza tauta, ģimene jebkurā brīdī var tikt pakļauta tam spēkam, ko mēs nespējam ne kontrolēt, ne ietekmēt. Man liekas, ka tieši par to ir lugas stāsts. Tas, ka dzīves ritējums, laika ritējums ir tik mainīgs.