Pamela Butāne: «Kad visu saprotu, man šķiet, tas skatuves «brīnums» nevar notikt.» Foto – Kitija Jurcika
Pamela Butāne: «Kad visu saprotu, man šķiet, tas skatuves «brīnums» nevar notikt.» Foto – Kitija Jurcika

Iedot atslēgu un nebakstīt acī

Ar scenogrāfi Pamelu Butāni sarunājas Edīte Tišheizere

Kas notiek ar skolu, kad aiziet tās radītājs? Pamela Butāne pieder pie scenogrāfu paaudzes, kura vēl paguvusi studēt pie Andra Freiberga un tieši pārmantot viņa skolas ievirzītu domāšanas veidu. Runājam par to, vai tas ir vārdos definējams un ko vispār nozīmē tradīcija tik mainīgā un nenotveramā mākslas veidā kā teātris. Par darba struktūru un ļaušanos plūsmai. Par telpu, kura vienmēr sākas ar ideju. Par mākslinieka rokrakstu un ikreizēju sākumu no nulles. Par domāšanas patstāvību un radīšanas kopību. Iespējams, tieši pēdējās divas arī ir Freiberga skolas būtiskākās tradīcijas.

Edīte Tišheizere. Pamela, kā jauns cilvēks nonāk pie tādas lietas kā scenogrāfija? Kāpēc ne aktiermāksla, galu galā kinorežija?

Pamela Butāne. Man patika teātris, jo tajā mēdz notikt tāds neaprakstāms brīnums. Nevaru izskaidrot, kā tas ir panākts, bet vienkārši redzu, ka uz skatuves notiek brīnums. Šādas izrādes gadās redzēt reti, bet vairākas tādas esmu pieredzējusi. Viena no pirmajām izrādēm, kas mani iedvesmoja, bija Ziedonis un Visums, jo biju laikam pieradusi pie tādām klasiskām, dramatiskā teātrī balstītām izrādēm, un šī man likās ārpus kastītes. Tagad, protams, man ir pamainījies viedoklis, un ir redzēts vēl daudz kas cits. Pirms diezgan daudziem gadiem uz Latviju bija atvesta Izabellas istaba. Fantastiska! Man tā izrāde likās tik laba, ka gāju uz mājām un domāju, ka nav vērts vairs neko darīt teātrī, jo tā īstā izrāde jau ir uztaisīta. Sapratu, ka gribu strādāt teātrī. Pirmais impulss bija, ka gribu kļūt par režisori, bet tad vajag arī aktiermeistarību. Vienkārši sabijos un domāju, kas vēl man patīk teātrī, un sapratu, ka tā ir scenogrāfija. Bet pēc laika atkal atgriezos pie domas par režiju un iestājos Kultūras akadēmijā maģistros.

Mums pasniedza Zane Kreicberga, Viesturs Meikšāns, pavisam nedaudz mums bija arī Elmārs Seņkovs, tāds neliels kurss bija pie Māras Ķimeles, bet lielākoties man šķiet, ka mēs paši cits no cita mācījāmies: Juta Ance Ķirķis, Rūdolfs Gediņš, Reinis Boters, Diāna Kaijaka, Liena Šmukste, Ieva Džindža. Par maniem domubiedriem kļuva Juta un Rūdolfs, tāpēc visas aizvadītās diskusijas ar viņiem un pārdomas par teātri un cilvēkiem kaut kādā mērā formēja manu skatījumu uz teātri.

Šobrīd man arī gribas kaut ko jaunu pastudēt. Tikko lasīju Teātra Vēstnesī par performanču programmu Igaunijā, un mani ļoti uzrunāja doma, ka studenti divas nedēļas strādā ar viesmāksliniekiem un reāli iepazīst, kā viņi rada izrādes. Jo es visu laiku kuļos tajā savā veidā, kā es veidoju izrādes, bet ir taču tik daudz citu veidu, kā to darīt. Man šobrīd ir ļoti aktīva vēlme pamācīties no citiem, iepazīt alternatīvas pieejas radošajam procesam.

Vai jūs sevi definētu kā Andra Freiberga skolas pārstāvi?

Žurnāli