Ārpus rāmjiem

«Kā aktrise viņa neiekļāvās nekādos rāmjos, bet perfekti izpildīja visas režisora norādes,» tā par savu kādreizējo kolēģi Andu Zaici izteicies Rūdolfs Plēpis. Šie viņa vārdi vairākkārt citēti rakstos par vienu no labākajām bijušā Jaunatnes teātra skatuves māksliniecēm. Manuprāt, šī neiekļaušanās rāmjos, nepadošanās laika, dzīves, cilvēku savstarpējo attiecību noteiktajiem ierobežojumiem un likumiem visbiežāk tomēr bija iekšēja. Ārēji Anda bija spiesta pieņemt un rēķināties ar sava laika un sava likteņa noteikumiem. Anda dzimusi dažas dienas pirms 2. pasaules kara sākuma Latvijā. Augusi bez tēva, jo viņš kritis kaujās pie Staļingradas. Viņai bijis jāsamierinās ar vairākiem «rāmjiem» – ar to, ka veselības dēļ nevarēja piepildīt savu bērnības sapni un kļūt par baletdejotāju, ar to, ka netika uzņemta Veras Baļunas vadītajā Teātra fakultātē. Arī ar to, ka pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, jau būdama ievērojama un cienīta aktrise, dažādu apsvērumu dēļ bija iestājusies komunistu partijā un ļāvusi sevi ievēlēt par teātra partijas pirmorganizācijas sekretāri. Ieņemdama šo amatu, viņa nevienam neko sliktu un noziedzīgu nav nodarījusi. Kā atceras teātra kolēģi – Anda vispār neko nav darījusi, tikai aiznesusi papīrus uz rajona komiteju.

Neiekļaušanās rāmjos vairāk attiecas uz Andas daiļradi, viņas attieksmi pret aktrises profesiju un darbu, pret atveidotajiem skatuves tēliem. Jau mācoties Dailes teātra 3. aktieru studijā, Anda pedagogus un studijas biedrus pārsteidza ar savu oriģinalitāti, ar savu neparasti izteiksmīgo plastiku. Skatuves kustības, deju un ritmikas pasniedzēji aizgūtnēm slavēja Andu par viņas muzikalitāti, precizitāti, skaistajām kustībām. Viņa tik ļoti atšķīrās no pārējiem. Anda patika ne tikai deju un ritmikas pedagogiem, arī skatuves runas un aktieru meistarības pasniedzēji ar viņu bija ļoti apmierināti. Pat stingrais un prasīgais Eduards Smiļģis par viņas veidoto Gundegu Annas Brigaderes Princese Gundega un karalis Brusubārda fragmentā ielika treknu piecinieku piecu ballu sistēmā. 

Visvairāk Anda patika režisoram Pēterim Pētersonam. Viņa bija tik īpatna, bet Pētersonu tajā laikā, šķiet, ārkārtīgi valdzināja tieši īpatņi. Viņš uzaicināja Andu spēlēt Viku Gunāra Priedes lugā Vikas pirmā balle. Būdama tikai 1. kursa studente, Anda nokļuva uz Dailes teātra skatuves un sacentās ar Vikas lomas atveidotāju pirmajā sastāvā – Dinu Kupli. To gadu recenzijās par izrādi Andas Vika pieminēta maz, tikai garāmejot. Tomēr Vikas lomai ir izšķiroša nozīme Andas aktrises biogrāfijā. Vispirms, būdama vēl studente, viņa sastapās ar to lomu kategoriju, kurā plūks laurus vēlākajos gados. Vika ir meitene, kura nevēlas samierināties ar citu cilvēku uzskatiem, citu noteiktajiem uzvedības un attiecību rāmjiem, jo viņai ir pašai savas domas, savi uzskati, sava pārliecība, un par to viņa cīnās. Līdzīgi kā citas meitenes un jaunas sievietes, ko viņai nācies atveidot slavenajos Ādolfa Šapiro iestudējumos Jaunatnes teātrī. Otrkārt un galvenokārt, Anda Zaice Vikas lomā ļoti iepatikās Gunāram Priedem, kurš vēlāk – 1964. gadā Andu ieteica Jaunatnes teātra režisoram Pāvelam Homskim Guntas Bebres lomai savas lugas Lasīja Bebre iestudējumam.