Īstas dekorācijas
Kritiķa eseja par vizualitāti teātrī
Teātra kritiķe Edīte Tišheizere recenzijā par Dailes teātra izrādi Leopoldštate ierakstījusi teikumu, ko pārlasīju divreiz: «Neatceros, kad – un vai vispār – esmu redzējusi uz Dailes teātra skatuves dekorācijas, kas nozīmē tieši un tikai to vienu – noteiktu vietu noteiktā laikmetā.» Neesmu redzējis izrādi un aiz šī teikuma aizķēros ne jau tāpēc, ka nesaprastu, kas ar to domāts, bet uzdodot jautājumu sev: vai tiešām? Es gluži labi saprotu, ko kritiķe domājusi ar šo frāzi, un tajā ir izteikts daudz kas vairāk nekā tikai vienas izrādes scenogrāfijas apraksts. Faktiski Edīte ir konstatējusi, ka mūsu paaudze – es saprotu, ka jaunāki ļaudis mūs droši vien uzskata par piederīgiem vienai, par spīti nelielām atšķirībām, – tā īsti nemaz nav pieredzējusi mītiskus aizlaikus, kad teātrī scenogrāfija nozīmēja «īstas dekorācijas», proti – ilūziju, ka aiz skatuves priekškara sākas cita pasaule, attēls, kurā kustas un runā literāra darba darbojošās personas.
Skatuve pārstāja būt vieta, kuru iztēlē skatījis lugas autors un skopāk vai kuplāk aprakstījis remarkās
Lai gan mana teātra skatītāja pieredze velkas jau četras desmitgades (Edītei, es pieļauju, kādu drusku vairāk), viss šis periods ir jau pēc lielajām izmaiņām skatuves valodā, kas mūsu platuma grādos aizsākās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Kad skatuve pārstāja būt vieta, kuru iztēlē skatījis lugas autors un skopāk vai kuplāk aprakstījis remarkās, piemēram: «Zema, piekvēpusi zemnieku istaba. Gultas gar sienām, galds un soli. Uz līkstīm māla trauki. Istabā liela četrstūraina krāsns. Viss ļoti nabadzīgs.» (Anna Brigadere. Sprīdītis.) Es, protams, atceros bērnībā redzētās operu izrādes, kurās, pēc uvertīras atveroties priekškaram, acīm pavērās aizgrābjoši greznu interjeru vai dabas skati, bet pusstundu garos starpbrīžos labi varēja sadzirdēt āmuru klaudzēšanu un apspiestas skatuves strādnieku lamas, būvējot nākamā cēliena pilnīgi atšķirīgo «bildi». Tomēr arī tajās (joprojām šad tad skatāma ir Turandota ar Edgara Vārdauņa dekorācijām) varēja redzēt vairāk maģiskas ekspresijas nekā sociālistiska reālisma.