Vienots veselums vai atsevišķas lietas?

Atsaucoties uz 2021./2022. gada Spēlmaņu nakts nomināciju Gada vizuālā tēla autors, kurā tika iekļauti kostīmu mākslinieki, video mākslinieki, gaismu mākslinieki un scenogrāfi, žurnāla Teātra Vēstnesis redakcija uzrunāja vairākus jaunās paaudzes teātra māksliniekus reflektēt par šo nomināciju – ko tā sevī iekļauj, kā šāda nominācija maina nozares profesionāļu un skatītāju domas par vizualitātes lomu teātrī, kā arī – kāda šīs nominācijas kontekstā ir kritikas nozīme.

APTAUJAS JAUTĀJUMI

1. Vai jūs varētu paskaidrot, kā saprotat jēdzienu «izrādes vizuālais tēls»? Ko tas iekļauj? Ko šāda termina lietojums, iespējams, atstāj novārtā vai aizmirst?

2. Šajā kategorijā tika iekļauti dažādu jomu mākslinieki. Vai šāds apvienojums veicina vai mazina skatītāju un teātra nozares profesionāļu izpratni par jūsu darbu? Vai šādam apvienojumam redzat kādas iespējamas sekas teātra vidē un institūcijās?

3. Kāda ir jūsu profesionālā attieksme pret jēdziena «vizuālais tēls» izmantojumu, aprakstot jūsu darbu?

4. Cik lielu nozīmi jūs piešķirat teātra kritikai?

Marta Treine, kostīmu māksliniece

1. Pirmā asociācija ar vizuālo tēlu man ir izrādes personāža ārējais izskats, precīzāk sakot, kostīmi, grims un frizūras. Tomēr, skatoties uz šo apzīmējumu vispārēji, tas var iekļaut visas izrādes vizuālās daļas, sākot ar plakātu, beidzot ar skatuvi. Taču, lietojot šo terminu, nereti tiek aizmirsts, ka izrādes vizuālā tēla veidošanā ir iesaistīti vairāki atsevišķi mākslinieki, kuru ieguldītajam darbam ir liela nozīme, neatkarīgi no kopējā rezultāta. Gan scenogrāfu, gan kostīmu, gaismu un video mākslinieku darbs šādā veidā tiek vispārināts, līdz ar to savā ziņā nenovērtēts.

2. Es teiktu, ka šāda apzīmējuma izmantošana drīzāk mazina izpratni par teātra vizuālo mākslinieku darbu, ja visiem šiem autoriem tiek piešķirta viena nozīme. Tomēr es sliecos ticēt, ka lielākā daļa teātra pārstāvju un skatītāju atšķir un novērtē katra mākslinieka profesionālās prasmes un līdzšinējo veikumu un ka tam nevajadzētu radīt kādas nopietnas sekas. Protams, ir reizes, kad izrādes veidotāji nolemj, ka viņiem nav nepieciešams kostīmu mākslinieks vai scenogrāfs, un ir reizes, kad tas arī nostrādā. Bet tas, manuprāt, ir atkarīgs no izrādes materiāla, formāta un nereti arī budžeta, kas tomēr ir citi iemesli.