Kā tu atceries izrādi? Kā tu atceries jebko?

Ķēros pie rakstīšanas bez apjausmas, kur tieši mēģinu nonākt ar savām prātulām, tāpēc nācu klajā ar izmisīgi vienkāršu ideju – vai nebūtu vērtīgi sākt ar mēģinājumu aptuveni definēt, kas tad īsti ir vizualitāte teātrī. Nevis lai pierādītu kādu patiesību, bet lai nospraustu sev retas ceļazīmes, ieliktu domāšanu kaut ļodzīgos, tomēr rāmjos. Ar pirmajām grūtībām sastapos jau uzreiz pēc šī lēmuma pieņemšanas. Tāpēc, ka šādam mēģinājumam ir tīri teorētisks raksturs, tā vienīgais lietderīgais lietojums būtu teātra klasifikācija – process, kam ar pašu teātra veidošanu nav nekāda sakara, tas nepieciešams vienīgi mārketingam un nereti – man nesaprotamu iemeslu dēļ – arī teātra apskatniekiem. Būtu liekulīgi ignorēt faktu, ka gan numura Tēmu, gan mazliet arī manu pieeju šim rakstam ietekmē pērnā gada Spēlmaņu nakts žūrijas lēmums apvienot telpas, kostīmu, gaismu un video mākslinieku darbu vienā kategorijā – Gada vizuālā tēla autors.

Kā lai nošķir, kas ir vizualitāte, kas ne?

Ielās runā, ka kustību mākslinieki tikai par mata tiesu izbēga no tāda paša likteņa. Šogad gan šī kļūda ir labota, dzīve turpina ritēt, un es apzināti izvairīšos savā vizualitātes definīcijā par pamatu likt to, ko komandā izdara vizuālais mākslinieks, lai gan tas būtu viens no veidiem, kā varētu definēt, kas ir vizualitāte. Respektīvi – negrasos iet ceļu, kurā viss, ko veic vizuālais mākslinieks, automātiski kļūst par daļu no vizuālā tēla. Teātris, manuprāt, tā nestrādā. Skaidrs, katram radošās komandas dalībniekam ir sava atbildības un kompetences sfēra, bet stingras līnijas nepastāv, un katrs pieliek roku kopumam pēc savām vēlmēm un spējām. Uzņemoties, piemēram, kustību režisora vai horeogrāfa lomu, es parasti arī naski rediģēju tekstus, ietekmēju telpas risinājumus un tamlīdzīgi. Vismaz tik daudz, cik tas palīdz kopumam. Bet, ņemot mākslinieka autorību kā kritēriju teātra dekonstrukcijai un klasifikācijai, mēs drīz vien saskarsimies ar tādām tēmām kā marginalizēti mākslinieki, kritiķu iluzorā kompetence par izrādes veidošanas procesu un visādiem citiem motīviem, kas veido «aizvainotu un nesaprastu teātra radītāju» naratīvu. Bet tas pēdējos mēnešos jau ir aizņēmis tik daudz ētera laika, ka esam pelnījuši atveldzēties. Es vēlos vairāk pievērsties tam, ko pieredz skatītājs, nevis kā par to jūtas radītājs. Lai nu kā, pamēģināšu, un skatīsimies, kas no tā sanāk.